Par dzīvības svētumu un neaizskaramību

12. starpkonfesionālā konference par dzīvības svētumu un neaizskaramību „Sirdsapziņa” notika šā gada 1. novembrī. To pēdējos gados tradicionāli organizēja „Luterāņi dzīvībai”.
Ievadrunu teica LELB arhibīskaps Jānis Vanags, kas norādīja, ka Dievam dzīvība ir centrālais jautājums. Viņš mudināja aizdomāties, kā Dievs jūtas, redzot, kā mēs, viņa bērni, izrīkojamies ar dzīvību. Vienlaikus arhibīskaps piebilda, ka neviens neizšķiras par abortu vai eitanāziju vieglas dzīves dēļ. Pievēršoties konferencei kā tādai un ievērojot nelielo apmeklētāju skaitu, viņš atzina, ka katra iniciatīva dzīvības aizstāvības nodomā ir ļoti svarīga. Mēs, kas esam šeit, esam mazais ganāmpulciņš. Ir labi, ka ir šādas konferences, kurās mēs varam atjaunot zināšanas un padziļināt kompetenci, jo mums ikdienā nākas sastapties ar dažādiem jautājumiem, uz kuriem nepieciešams sniegt atbildes, teica arhibīskaps.
Pirmo lekciju „Kā sirdsapziņa kļūst par graujošu spēku, esot ārpus Kristus piedošanas, un kā tā reaģē Kristus baznīcā” bija sagatavojis „Luterāņi Dzīvībai” vadītājs Jānis Diekonts. Viņš norādīja, ka jautājums „par dzīvību” neietver tikai bērna tiesības dzīvot, bet liek domāt arī par aborta ietekmi uz sievieti un apkārtējo sabiedrību. Jaunākie pētījumi rāda, ka sieviešu, kas veikušas abortus, dzīves ilgums ir krietni īsāks nekā dzemdējušu sieviešu, un ar katru nākamo abortu nāves risks palielinās. Klīniskās depresijas risks ir par 65% augstāks. Tāpat 65% sieviešu cieš no pēctraumas stresa sindroma. 10% cieš no tūlītējām un dzīvībai bīstamām komplikācijām. Pašnāvību skaits to sieviešu vidū, kurām bijis aborts, ir sešas reizes lielāks nekā tām, kas dzemdē bērnu. Aborts par 60% paaugstina spontānā aborta risku nākotnē.
Runājot par sirdsapziņas aspektu, J. Diekonts norādīja, ka sieviete pēc aborta ieiet it kā tumšā istabā, kurā neredz izeju. Viņa vairs nav tāda kā pirms aborta. Viņa ir kā sadragāts kuģis. Aborts ir pret Dieva kārtību, un ir nepieciešams ļoti smags darbs, lai sakārtotu šo sadragāto būtni. Viņu vajag izraut no tumsas varas un ievest Dieva Dēla valstībā.
J. Diekonts teica, ka sirdsapziņa var būt kā spēcīgs graujošs spēks – kā nezvērs, kas visur iet pakaļ. Tā prasa atzīšanu jeb grēksūdzi, izpirkšanu – Kristus nomira par taviem grēkiem, Viņš samaksāja sodu tavā vietā, taisnošanu – Kristus paņēma tavas asiņainās drēbes, bet tev iedeva savas baltās drēbes un izlīgumu – attiecību ar Dievu atjaunošana. Tas ir dziedināšanas ceļš.
Ja cilvēks meklē izeju, neejot kopā ar Kristu, viņš stāsta citiem par abortu, neatzīstot, ka tas bija kas ļauns. Šādiem cilvēkiem parādās vai pieaug pašiznīcināšanās tendence (piemēram, alkohols), sākas pašattaisnošanās, kas notiek agresīvi, viņi nikni aizstāv savu un citu sieviešu abortus, aizvieto pārrautās attiecības ar subproduktiem, kas nemierina. Šis ceļš ved dziļāk un dziļāk kā lejupejoša spirāle.
Konferencē uzstājās arī ārsts ginekologs Gints Lapiņš, kurš atgādināja, ka cilvēka dzīvības saglabāšana ir ārsta misija neatkarīgi no specializācijas. Runājot par ginekologa izaicinājumiem, G. Lapiņš norādīja vairākus. Viena liela problēma ir tas, ka daudzas sievietes nezina faktus par sava bērna tēvu, bērni rodas ārpus ģimenes. Ir svarīgi runāt ar jauniešiem par ģimenes veidošanas nozīmīgumu. Otra izaicinājumu sfēra ir kontracepcija. Ginekologs uzsvēra, ka cilvēki, kas izvēlējušies laulību, nedrīkst izslēgt no tās auglību. Auglības atpazīšana respektē personas veselumu: fizisko, jo nav nekādas ķīmijas vai mehāniskas iejaukšanās, un morālo, jo veicina cieņu vienam pret otru. Savukārt kontracepcija personu šķeļ, jo saglabā erotisko, bet izslēdz prokreatīvo dimensiju.
Runājot par abortu kā ginekologa darba izaicinājumu, G. Lapiņš atklāja, ka ārstam, ejot uz abortu, ir slikta sajūta, un pēc tā veikšanas šķiet, ka ir izdarījis sliktu darbu. Tāpēc sākas pašattaisnošanās (es taču palīdzēju sievietei, tā varbūt bija labāk…). Ārsti, kas veic abortus, jūtas kā nolemti – nekāda attaisnojuma vairs nevar būt, ņemot vērā to, kas izdarīts, tātad atliek vien iet uz priekšu. Tā ārsts nocietinās, noslēdzas un kultivē cinismu, izdarot abortus. Ja ir vēlēšanās runāt ar ārstiem par šo slepkavību, tad tas jādara lielā mīlestībā. Tikai tad šī sēkla iesēsies.
Mūsdienās liels izaicinājums ir arī mākslīgā apaugļošana. Ētiskās problēmas ir vairākas. Pirmkārt, tas, ka mākslīgās apaugļošanās procesā tiek iegūti vairāki embriji, kas tiek iesaldēti. Otrkārt, bērns var tikt radīts no citu cilvēku dzimumšūnām, kas nav tie cilvēki, kas viņu audzina. Līdz ar to bērnam var būt nopietnas identitātes problēmas nākotnē. Mākslīgā apaugļošana līdzi nes daudz melu. Diemžēl šī procedūra tiek apmaksāta par valsts līdzekļiem. Izaicinājums ir arī sterilizācija – daudzi, kas šodien negrib bērnus, pēc kāda laika tomēr atkal to vēlas. Tātad ginekologs šodien tiek nolikts šo daudzo izaicinājumu priekšā, kas reizēm nemaz nav viegli.
Konferences noslēgumā runāja arī lūgšanu akcijas „40 dienas dzīvībai” koordinators Latvijā Jānis Lulle un kustības „Par Dzīvību” vadītāja Dzintra Bušmane, kas norādīja, ka sirds ir cilvēka dzīves vadības centrs. Viņa aicināja iedziļināties sirdī un atļaut Dievam lietot to, tad arī ķermenis sekos.
Ingrīda Lisenkova