Par mūsu dzīvību: par izvēli, kura nav bijusi atkarīga no mums

Vineta Poriņa, četru bērnu mamma, valodniece, filoloģijas zinātņu doktore (foto: f64)
Šī iespēja ir visa pamats, bez kura nekas nav iespējams mūsu dzīvē – pat ne tik tālu kā pašas šīs dzīvības noliegšana. ASV prezidents Ronalds Reigans reiz ironiski atzina: “Esmu ievērojis, ka katrs kurš atbalsta abortu, ir jau piedzimis.” Dzīvība katram ir tikai vienreiz piešķirta iespēja, un tā nekad nav atkarīga no tās saņēmēja. Es to tagad rakstu tādēļ, ka mani vecāki nolēma mani laist pasaulē. Un mans vislielākais paldies viņiem par to! Un jūs lasāt tāpēc, ka jūsu vecāki vēlējās jūsu piedzimšanu. Mēs savas dzīves iespējās esam atkarīgi no citiem. Šādā nozīmē esam viņiem pateicīgi, ka viņi izvēlējās nevis karjeras nākošo pakāpienu, dzīves komforta nākamo līmeni, bet mūs – mazu cilvēciņu, mīļu būtni.
Kāda cita – ļoti daudzu bērnu mamma U. Gavare raksta:
“Dziesma Par Dzīvību”
Mums katram ir šī
izvēle starp divām saulēm,
kam dzīvot un kam būt,
vai Mīlestībai dzīvai
vai aprēķinam smalkam.
 
Te pasaulē mēs skrienam,
Pēc kleitas, vannas, jaudas,
Pēc ceļojumiem tāliem
Un gudrām atziņām.
Nav jāiet, tālu tālu-
aiz treijdeviņām jūrām,
jo sirds ir katrā pašā,
kas atslēgas uz visu glabā.
  
Ik dienas Latvijā tiek nogalināti aptuveni divdesmit topošo bērnu. Savu mazbērnu nogalināšanu atbalsta vecvecāki. Topošā bērna nogalināšana tiek izplānota draudzeņu pulkā pie kafijas. Līdzjūtīgas rokas aptver nākamās sava bērna nogalinātājas plecus un aicina nešaubīties par plānotā soļa pareizību, sakot: “Tev nav citas izejas.” Slepkava ir vīrietis, kas pamet sievieti ar nežēlīgiem vārdiem: “Dari, kā zini…” Slepkavības izplāno arī jauni, izglītoti un veiksmīgi precēti pāri: “Šajos laikos vairāk par vienu vai diviem bērniem nevar atļauties. Nedrīkst atpalikt no sabiedrībā pieņemtā “veiksmīgu cilvēku” dzīves standarta.”
Šāda veida slepkavības diemžēl atbalsta valsts, vāji balstīdama dzīvības – topošā bērna saglabāšanu morāli un fiziski. “Laidiet bērniņus pie manis!” – teica Kristus. Kādēļ svētdienas aizlūgumā pieminam cilvēkus, kas miruši dabīgā nāvē sirmā vecumā, bet nepieminam tos simtus un tūkstošus upuru, kuriem pat piedzimt nav ļauts… Kur esi – baznīca?
“Jūs ļautiņi nezināt, kur pādīte radījās: No debesu nolaidās, Ar sidraba dzīpariem.” – zināja latviešu sievietes, kas pirms trīssimt gadiem dūmu istabiņās izaudzināja vairāk kā desmit bērnu. Balts linu krekliņš toreiz maksāja mēneša darbu. Mūsu naudā – aptuveni 300 eiro. Basām kājām un kādreiz varbūt pustukšiem vēderiem, bet neatlaidīgi, talantīgi un čakli izauga mūsu valsts dibinātāji un dižgari – dzejnieki, rakstnieki, mākslinieki, karavīri, mācītāji, komponisti, ministri un prezidenti. Katru mēnesi bojā iet vismaz pieci simti nākamie Latvijas bērni. Viena vidusskola…
Man ļoti patīk teiciens: “Vislielākie dārgumi, kas jebkad būs ap Tavu kaklu, būs Tava bērna rokas, kad tās Tevi samīļos.”
Un šis dārgums ir mūsu rokās, daudz un dažādos veidos ir pozitīvi atkarīgs no mums pašiem. Mēs varam daudz – pat vairāk, kā domājam. Tāpēc esam sanākuši kopā – lai varētu vēl vairāk, lai redzētu vairāk bērnu mūsu ģimenēs, lai piedzīvotu vairāk mazbērnu un lai samīļotu arī savus mazmazbērnus – vairāk. Un – lai būtu laimīgi – savus bērnus mīloši un viņu mīlēti.
 Vineta Poriņa, četru bērnu mamma, valodniece, filoloģijas zinātņu doktore