Čenstohovas Dievmātes svētgleznas vēsture

Čenstohovas Dievmātes svētgleznas vēsture sākas pirmos gadsimtos. Iespējams, ka to ir gleznojis sv. Lūkas. Sākumā vairākas evaņģelista gleznotas ikonas tika glabātas Jeruzalemē. Pēc Marijas uzkāpšanas debesīs tās kļuva par īpašu dārgumu, bet sākoties kristiešu vajāšanam slēptas kalnos. 326. gadā kristieši vienu no ikonas uzdāvināja carienei Helēnai un viņa aizveda to uz Konstantinopoli. Par godu svētgleznai tika uzcelta baznīca, tā tika īpaši godināta. Vēlāk, pēc tā laika paražām, dodot svētību laulībam  ikona tika dāvināta no dzimtas dzimtai, ceļojot pa augstmaņu pilīm pa Krievijas rietumiem, Ukrainas un Polijas teritoriju.
1382. gadā augstmanis Vladislavs Opoļskis vēlējas aizvest ikonu no Ļvovas uz saviem īpašumiem Polijā. Naktī uz 9.augustu viņš apstājas pie nabadzīga ciemata Častohova (tagad – Čenstohova), bet ikona uz nakti tika ienesta baznīcā uz Jasnoguras Kalna. No rīta, pirms doties ceļā, izrādijas ka svētgleznu nav iespējams izkustināt. Augstmanis atstāja Dievmātes attēlu baznīcā, bet pašu dievnamu nodeva mūku pauliniešu pārvaldīšanā, savukārt pats apmētas netālu uz dzīvošanu. Drīz pēc tam koka baznīcas vietā augstmanis uzbuvēja jaunu, nelielu celtni, kur tā atrodas arī šodien.
1430. gadā barbari izpostija dievnamu, izvedot arī svētgleznu. Tomēr netālu no klostera vezums, kur bija uzlikta ikona, ieslīga dubļos. Lai to izstumt, no ratiem sāk mest liekas mantas. Tika nomesta arī ikona. No kritiena tā saplīsa trijās daļās, bet Dievmātes un Jēzus bērna attēli netika sabojāti. Dusmās kāds no kareivjiem ar zobenu atvezējas un uz Dievmātes sejas vaiga iecirta „brūces”. Pēkšņi viņa roka kļuva nekustīga, otram viss ķermenis sācis pampt. Kareivji metās prom. No ikonas cirtuma vietas pilēja asins lāses, un vēlāk uz šīs vietas parādījas svētavots. Paulinieši savienoja svētgleznas dēlišus un novietoja to atpakaļ uz altāra.
17. gadsimtā karā ar Zviedriju Čenstohhovas klosteris palika par reto vietu, kas netika ieņemta. Un karaļa Kazimira manifestā Dievmāte pirmo reizi biaj nosaukta par „Polijas Karalieni”. 1717. gadā ikona tika kronēta.
1813. gadā, sagaidot Krievijas armiju kā atbrīvotāju no Napoleona, pauliniešu mūki izgāja no klostera ar augsti paceltu svētglezanas kopiju. Tā tika aizvesta uz Pēterburgu, nolikta goda vietā Kazaņas Dievmātes katedrālē. Ikonu sāka devēt par krievijas ieroču uzvaras simbolu. Visas cariskās Krievijas vēsturē ir zināmi 14 īpaši godinātas svētgleznu kopijas, ka arī vairāki mirras tecēšanas brīnumi. Šīe ir viena no retam svētgleznam, ko godina gan katoļi, gan pareizticīgie.