Pilnīgas pašatdeves nozīme

Šis teksts sagatavots semināram „Ģimene – Latvijas nākotne un cerība”, kas notika Daugavpilī 2008. gada 13. decembrī, svinot Baznīcas dokumentu
Humanae Vitae-40 un Christifideles Laici-20 gadskārtas

Dzimumu atšķirība starp vīrieti un sievieti pieder pie Dieva Radītāja kārtības, lai katrs cilvēks atbilstošā veidā ņemtu dalību viņa mīlestības noslēpumā. Pateicoties mīlestībai, ar kuru vīrietis un sieviete ienāk dziļā dzīvības kopībā, viņš aicina katru dzīvot ne tikai savas dzīves pašpietiekamībā, bet bagātākā sadraudzībā, kas sasniegts abpusējā atdeves apmaiņā, kas atspoguļo paša Dieva dzīves noslēpumu. Tā ir dzīvības kopība, kas auglīga jaunā dzīvībā, kas apveltīta ar personīgu cieņu, kad auglīgums pauž un īsteno līdzdalību paša dzīvības Devēja – Dieva radošajā iniciatīvā.
Runājot par vīrieti un sievieti, tad pievēršamies cilvēkā no Dieva liktajam dinamismam, kas pieder pie brīvas un saprātīgas personas dzīves un rīcības. Vīrieša un sievietes mīlestība izpaužas viņu miesīgumā. Laulāto mīlestībai starp vīrieti un sievieti Dievs Radītājs piešķīris cilvēka dabai piemītošu nozīmi, kas vēl pacelta sakramentālā cieņā kā paliekoša zīme Kristus vienotībai ar Baznīcu.
Dabisko likumu izskaidro un tās nozīmi bagātina Dieva atklāsme, kuru jāizskaidro Baznīcai. Dabiskais likums ietverts laulībā, pateicoties Dievam Radītājam, un tas pauž Evaņģēlija prasības, kad laulība sakramentāli īsteno kristieša cieņu ar Dieva žēlastības palīdzību. Pāvila VI enciklika Humanae Vitae  līdz ar to jāpieņem, uztverot šo Dieva atklāto patiesību par laulību, kā arī Baznīcas kompetenci to stādīt priekšā un izskaidrot.
Enciklika tika izdota 1968. gadā pēc zināma konsultāciju perioda. Daudzos teologos toreiz bija nostiprinājusies pārliecība, ka Baznīca izmainīs savu tradicionālo nostāju par kontracepciju lietošanu. Tie vairs nesaskatīja pretrunu starp kontracepciju lietošanu un katolisko dzīves veidu. Daudzi to neredz arī mūsdienās, īpaši apstākļos, kad nepietiekošu vērību pievērš dievišķai atklāsmei, Baznīcas mācībai vispār, bet koncentrējas uz subjektīvo vajadzību apmierināšanu vai sekošanu ārējai dievbijībai.
Saskaņā ar Humanae Vitae, laulāto dzimumakts ir mīlestības akts, kurā laulātie kļūst par līdzdalībniekiem Dieva radošajā darbībā. Šī akta patiesība izriet no tā, ka tas izsaka laulāto savstarpējo sevis atdevi, kas var būt vienīgi pilnīga, jo persona nav dalāma. Šinī aktā, kas izsaka laulāto mīlestību, laulātie ir aicināti atdot sevi viens otram savā personības pilnībā: no šīs atdeves nevar izslēgt kādu daļu no sevis. Tieši tajā pastāv kontracepcijas iekšējā nelikumība, jo kontracepcija būtiski ierobežo šo savstarpējo atdevi, jo atšķir „nedalāmo saistību” starp divām laulāto akta nozīmēm – vienojošo un līdzradošo. Pāvils VI norādīja, ka pats Dievs cilvēka dabā ir ierakstījis šīs abas nozīmes (sal. Humanae Vitae, n. 12). Bez tam, pāvests uzsvēra „būtisko atšķirību” starp kontracepciju un dabisko metožu lietošanu, atbildīgi piedaloties Dieva radīšanas noslēpumā. Tā ir antropoloģiska atšķirība, jo galu galā sevī ietver divas dažādas izpratnes par cilvēka personu un cilvēka dzimumspējām (sal. Familiaris consortio, n. 32).
Enciklika nestāda priekšā arbitrāras normas, lai kaut ko uzspiestu, bet gan dabisko likumu, kas iekšēji piemīt Dieva atklātajai patiesībai par laulību. Līdz ar to, sirdsapziņai ir jāatveras Dieva patiesībai. Ja kristietis dzīvo morālo dzīvi pretrunā Dieva patiesībai, tad viņā nenovēršami ieviešas nemiers, no kura cieš attiecības gan ar Dievu, gan citiem cilvēkiem. Laulāto gadījumā kontracepciju lietošana ievaino viņu attiecības, vieš kaut vai netiešā veidā neuzticību un vienpusību viņu vidū. Laulāto attiecības cieš no Dieva paredzētās kārtības trūkuma, ja dzimumdzīvē un līdzradīšanā vīrs un sieva vairāk paļaujas uz mākslīgiem palīglīdzekļiem un ne uz savas mīlestības resursiem. Seksuāla rakstura izaicinājumi risināmi, bagātinot savstarpējās attiecības sadarbībā ar žēlastību un Dieva apredzības vadību. Uzticība Dieva patiesībai pieprasa  pašaizliedzību dzimumdzīvē, pateicoties kurai vīrs un sieva var augt kristīgā garā, var šādi pārvarēt šķēršļus, kas citādi nostādītu laulību briesmās. Ja bērni nāk pasaulē vienīgi cilvēcisko aprēķinu rezultātā, tad šāda vecāku uztvere par bērniem kā savu „īpašumu” nenovēršami ietekmēs viņu attieksmes audzināšanā. Mēs taču dzīvojam ne tikai kontracepcijas laikā, bet arī laulības institūcijas novājināšanās periodā. Kontraceptīvā mentalitāte spēcīgi ietekmē cilvēku attieksmi pret savu un citu dzimumu, pret saviem bērniem un draugiem, cilvēku attiecībām vispār.
Attieksmi lielā mērā nosaka morālās sirdsapziņas briedums. Cilvēkam allaž jāspriež par to, kas darāms. Šis pienākums ietver prāta izpratni par morālajiem principiem, to pielietojumu konkrētos darbības apstākļos. Mūsdienu cilvēku spēcīgi ietekmē relatīvisms (objektīva patiesība nepastāv, dabiskais likums nepastāv) un materiālisms (otrs cilvēks, arī bērns izvērtēts tikai no finansiālo ieguvumu viedokļa). Kad Dieva patiesība tiek atdalīta no personīgās sirdsapziņas, tad sirdsapziņa tiek izprasta subjektīvi vai nu emocionālo jūtu vai praktiskā utilitārisma ietvaros: „Man jādara tas, ko jūtu par pareizu” vai „Man jādara tas, kas man noderīgs šeit un tagad”. Šādi sirdsapziņas patiesība pakļauta subjektīvām jūtām vai lēmumiem, un tas ir pretstatā Kristum, kas nāca, lai liecinātu par patiesību. Šajā ziņā, jāmācās pakļaut sava sirdsapziņa Grēksūdzes sakramenta spriedumam. Kontracepciju lietotājiem jālūdz no Dieva piedošana ar Baznīcas starpniecību, nožēlojot izdarīto, cenšoties brīvi atbildēt Dieva patiesībai. Attiecībās ar Dievu un citiem cilvēkiem jāattīsta īsta brīvība un atbildība atbilstoši Dieva dotajai cieņai. Sirdsapziņu jādziedina un jāattīsta Dieva patiesības gaismā.
Baznīca apzinās daudzās grūtības, ar kurām laulātie var sastapties, īpaši pašreizējos sociālajos apstākļos, ne tikai sekojot, bet arī izprotot morālās dzīves nosacījumus, kas viņus saista. Baznīca palīdz laulātiem, atgādinot, ka problēmas jārisina pilnīgā cieņā pret patiesību par savu mīlestību. Pāvils VI rakstīja: „Mīlestība uz dvēselēm izpaužas jo īpaši tajā, ka nekas netiek atmests no Kristus pestīšanas mācības” (Humanae Vitae, n. 29). Baznīca atgādina, ka patiesības šķiršana no kristīgās sirdsapziņas sagroza Dieva atklāto plānu. Laulības raksturs un no tā izrietošais dabiskais likums, kas nosaka dzīves veidu laulībā, skaidri atklāts ticības mantojumā.
Baznīca arī dara laulātajiem pieejamus žēlastību līdzekļus, kurus Kristus sniedz Atpestīšanā. Viņa aicina laulātos izmantot šos līdzekļus ar lielāku paļāvību, mudina laulātos jo īpaši lūgties uz Sv. Garu, kas ielej viņu sirdīs savu mīlestību Laulības sakramentā. No šīs žēlastības rodas iekšējs spēks izpildīt daudzos sava stāvokļa pienākumus, sākot ar uzdevumu pastāvēt patiesībā par laulāto mīlestību.
Pašlaik aizvien vairāk izplatās uzskati, ka cilvēka dzīvības sākums pilnīgi atdalāms no laulāto vienības starp vīru un sievu. Šos plānus bieži atbalsta pieņemtie vai līdz galam neapspriestie medicīnas un zinātnes iemesli. Ar nodomu nodrošināt labāku dzīves kvalitāti caur ģenētisku kontroli vai medicīnas un zinātnes progresa vārdā, tiek piedāvāti eksperimenti uz cilvēku embrijiem un to ražošanas metodēm, pieļaujot izmantot personu kā objektu un pakļaut cilvēku dažādām manipulācijām.
Pilnīga patiesība par laulību un ģimeni, kas atklāta Kristū, ļauj mums izšķirt patiesi cilvēcīgos elementus līdzradīšanas noslēpumā. Vatikāna II koncils mācīja, ka „ar laulības saitēm vienotie laulātie ir aicināti uz morāliem un laulībai atbilstošiem aktiem” (Gaudium et spes, n. 49), lai ar tiem izpaustu savu savstarpējo pašatdevi un atbildīgi pieņemtu bērnus kā „visdārgāko laulības dāvanu” (ibid., n. 50). Savā fiziskajā pašatdevē laulātie aicināti kļūt par līdzstrādniekiem Dieva Radītāja mīlestībā. Tas notiek, ņemot dalību dzīvības un mīlestības dāvanā, kas nāk no Dieva.
Jaunā cilvēka vienreizējā vērtība un aicinājums uz dzīvību pilnīgi izpaužas un tiek respektēts laulāto mīlestības miesīgajā vienotībā. Cilvēku nevar reducēt līdz viņa ģenētiskām un bioloģiskām sastāvdaļām, kuras, protams, arī veido viņa personas cieņu. Katra persona, kas nāk pasaulē, ir aicināta no mūžības ņemt dalību Kristū caur Sv. Garu dzīves pilnībā Dievā. Tāpēc no savas ieņemšanas brīža cilvēku jāpieņem un pret to jāizturas kā pret personu, kas radīta pēc paša Dieva attēla un līdzības (sal. Rad 1: 26).
Pašreiz novērojam aizvien vairāk tādu mentalitāti, kas, no vienas puses, attālinās no atbildīgas iesaistīšanās līdzradīšanā, bet, no otras puses, vēlās dominēt un manipulēt ar cilvēka dzīvību. Tāpēc steidzīgi jāizvērš darbs kultūras jomā, kas pārvarētu aizspriedumus, iedomas un nepareizu informāciju, kuru bieži pārspīlē zināma propaganda. Vienlaikus, rūpīgu izglītību un audzināšanu jāsniedz laulātajiem un saderinātajiem, vispār jauniešiem, kā arī sociālajiem un pastorāliem darbiniekiem, kas pienācīgi norādītu visus būtiskos un motivējošos aspektus auglības dabiskajā regulācijā, kā arī tās praktiskajā pielietojumā. Šīs metodes mācīšana veicinātu atbildīgu mātes un tēva lomu tādā veidā, ka katra persona, sākot ar bērnu, tiek atzīta un respektēta par to, kas tā ir pati sevī, un katra izvēle balstītos un vadītos no īstas pašatdeves kā svarīgākā kritērija.
Kad iet runa par „dabisko” regulācijas metodi, vērība pievēršama ne tikai bioloģiskiem ritmiem. Jāizceļ arī patiesību par cilvēka kā gara, psihes un miesas dziļo vienotību, kuru nekad nevar reducēt bioloģisko procesu līmenī. Līdzradīšana vai prokreācija, no kuras atkarīga pati cilvēces nākotne, veicama visā savā cieņā tikai pilnīgā un neierobežotā laulāto savstarpējās mīlestības kontekstā. Tāpēc šajā būtiskajā lietā ieguldījumu jāsniedz ne tikai ārstiem un pētniekiem, bet arī pastorāliem darbiniekiem un politiskās varas pārstāvjiem savas kompetences ietvaros.
Pašreiz mēdz izšķirt dabiskās dzimumspējas, auglības regulācijas metodes no to ētiskiem aspektiem. Līdz ar to, šīs metodēs cilvēks izvērtē vienīgi no funkcionālā viedokļa. Tāpēc nav jābrīnās, ka sabiedrībā (,kurā tik ļoti dominē pragmatisms) daudzi neizšķir lielo atšķirību starp dabiskām un mākslīgām metodēm. Dabiskās dažkārt pat uzskata kā citu kontracepcijas veidu. Tomēr tas tā nav. Tieši pretēji, dabisko dzimumspēju, auglības regulēšanu var pareizi izprast vienīgi vīrieša un sievietes savstarpējās atdeves loģikā. Šajā loģikā to ne tikai vajag izprast, bet arī praktiski pielietot, veidojot laulāto attiecības par savstarpējas mīlestības un dzīvības kopību. Laulības kopdzīvē „nekad nedrīkst personu uzskatīt kā mērķa līdzekli, it sevišķi, „baudas” līdzekli. Katram aktam jābūt vērstam ne uz ko citu kā personu. Tikai tad darbība atbilst patiesai personas cieņai,” atgādina Jānis Pāvils II. (Vēstule ģimenēm, n. 12).
Nepieciešama pienācīga antropoloģija, kas izprot un izskaidro cilvēku pēc tā, kas to veido būtiski par cilvēku. Viena no kritiskākām problēmām mūsdienās ir tā, ka tiek piemirsts, ka Dievs radīja cilvēku kā vīrieti un sievieti. To aizmirstot, pasliktinās cieņa pret cilvēku kultūras izpausmēs, morālā attieksmē un likumdošanā. Kad tiek aizmirsts šis princips, tad izzūd arī uztvere par cilvēka cieņu un paveras ceļš „nāves kultūrai”. Jānis Pāvils II piedāvā šādu antropoloģiju savās trešdienas katehēzēs (1979-1984.g.), kā arī visā savā mācībā. Viņš atgādina, ka pienācīgi izprasta mīlestības pieredze ļauj gūt apziņu par to, kas dara personu par apzinīgu un brīvu būtni. Nemitīgi apzinoties cilvēka nozīmi, viņa radīšanu kā vīrieti un sievieti pēc Dieva attēla un līdzības, ticīgais var uztvert pašu Trīsvienīgo Dievu, kas radījis cilvēku un iespiedis tajā savas mīlestības un kopības zīmogu.
Baznīca arī aicina zinātniekus, ārstus, veselības aprūpes personālu un pastorālos darbiniekus palīdzēt laulātajiem izpildīt savu aicinājumu (Humanae Vitae, n. 23 – 27).
Mēs, kas sludinām dzīvības Evaņģēliju, esam aicināti veicināt izpratni par šiem jautājumiem sabiedrībā. No vienas puses, jāizplata zinātniskā informācija par dabiskām ģimenes plānošanas metodēm, iepazīstoties ar bioķīmiskiem un biofiziskiem procesiem, kas norāda uz dabiskajiem auglības procesiem; no otras puses, skaidrojot par pilnīgas pašatdeves nozīmi laulāto attiecībās, jāattīsta laulāto un ģimenes garīgums ar lūgšanu, paļāvību uz Dievu, kā arī emocionālo dziedināšanu un piedošanu gadījumos, kad dabiskie procesi mākslīgi izjaukti un jāprot dzīvot šķīstībā, atturībā, patiesā draudzībā.
II
Šogad 30. decembrī svinam divdesmit gadus kopš parakstīts Jāņa Pāvila II apustuliskais pamudinājums Christifideles Laici, kas latviski pazīstams ar nosaukumu „Kristieši pasaulē.” Šis dokuments iznāca pēc 1987. gada bīskapu sinodes, kas uzsvēra divus svarīgus aspektus laju aicinājumā: pirmkārt, laju aktīvu un atbildīgu piederību Baznīcas misijai; otrkārt, personīgs katram doto aicinājumu uz svētumu. Pilnīga pašatdeve laulības ietvaros skatāma plašākā kontekstā, kuru piedāvā Jānis Pāvils II.
Mūsu pieskaņošanās Kristum, kas izriet no kristības sakramenta un mūsu Dieva bērnu stāvokļa, ir pamats daudzveidīgām funkcijām Dieva tautas locekļu vidū. Laju misija Baznīcā tiek veikta ne tikai baznīcas veidojumos. Ģimene ir priekšrocīga joma, kurā kristīgiem lajiem „jāmeklē Dieva valstība, iesaistoties laicīgās lietās un tās vadot pēc Dieva gribas” (Lumen gentium, 31). Ģimene ir dabisks avots, no kura izriet dzīvībai labvēlīga civilizācija, centrs, kurā saplūst visas vērtības. Tā kā ģimene ir sabiedrības un Baznīcas pamatšūna, visi kristieši vairāk vai mazāk ņem dalību šajā iestādījumā. Bez tam, Laulības sakraments svētdara kristīgo laulāto savstarpējo sevis atdevi un tos nostiprina savu tēva un mātes lomu pildīšanā.
Laulība un ģimene nav vienīgi kristīgi iestādījumi. Tie pieder mantojumam, kuru Dievs deva cilvēcei: „Dievs radīja cilvēku pēc sava attēla, Viņš to radīja pēc Dieva attēla, Viņš to radīja vīrieti un sievieti” (Rad 1: 27). Dabiskā joma ir izveidota un strukturēta pēc likumiem un vērtībām, kuri ne tikai neierobežo cilvēka brīvību, bet ļauj izvērsties personīgam un sociālam progresam.
Apzinoties, ka Laulības sakraments paceļ un svētdara dabiska rakstura attiecības, kristiešiem jāpieņem un jāatzīst vērtības, kas ir pamatā lielajam noslēpumam par laulāto savstarpējo mīlestību. Tātad, dzīvības un ģimenes vērtības veido tādu kārtību, kuru lajiem ne tikai jāaizsargā, bet arī jāveicina un jāattīsta, vienotībā ar visiem labas gribas cilvēkiem. To atgādina arī pirms 25 gadiem (1083. gada 22. oktobrī) Svētā Krēsla publicētā Ģimenes tiesību Harta. Dzīvības un ģimenes vērtības pieder pie pašas radīšanas kārtības. Cilvēka sirdij dabiski jācenšas pēc tām un tajās jāieaug. Tomēr, lepnība, egoisms un visa kārtības sajukums grēka dēļ bieži neļauj uztvert, atzīt un ievērot morālos likumus, kuri garantē šīs vērtības. Kristieši tos uztver Atklāsmes gaismā, un žēlastība palīdz dzīvot pēc tiem.
Šajā ziņā kristīgie laji var sagatavot cilvēkus Labās Vēsts saņemšanai. Savā dzīvē praktizējot šīs vērtības, tie ļauj tās labāk uztvert citiem sabiedrībā. Jo vairāk iespējamas šāda rakstura liecības, jo vairāk mīlestība un patiesība Kristū piesaistīs uzmanību. Ģimenes dzīves liecība var norādīt visai sabiedrībai uz ģimeni kā „ciešu dzīvības un mīlestības kopu” (Familiaris consortio, 50). Personu kopības bagātība ļauj labāk izprast, ka šķiršanās un nepastāvība pašatdevē vienam pret otru izraisa garīgu bojāeju, emocionālus un psiholoģiskus, pat garīgus ievainojumus, jo dzīvība izriet no nesaraujamām personīgām mīlestības attiecībām.
Dzīvībai pretējas attieksmes noved pie abortiem, sterilizācijas vai kontracepciju lietošanas. Reizē tās veicina nepareizu laulības izpratni un izzūd pilnīgā nozīme par laulāto savstarpējo pašatdevi. „Galīgais cēlonis visām šīm nostājām ir tas, ka cilvēkiem sirdī nav Dieva, kura mīlestība vienīgā ir stiprāka par visām iespējamām bailēm šai pasaulē un kura vienīgā spēj tās uzveikt” (Familiaris consortio, 30). Kad bērns netiek uzskatīts kā Dieva dāvana, kad laulāto mīlestība kļūst kā egoistiska sevis apmierināšana, kad civilā vara neatbalsta ģimeni tās vajadzībās, tad jo īpaši jāveicina dzīvībai labvēlīga civilizācija. Tieši laji var iepazīstināt apkārtējos ar šīm cilvēciskajām vērtībām.
„Ģimene ir pirmā un galvenā sabiedriskuma skola: par cik tā ir mīlestības kopība, tā sevis atdevē rod likumu, kas to vada un ļauj tai augt. Sevis atdošana, kas iedvesmo laulāto draugu mīlestību, kļūst par sevis atdošanas paraugu un normu attiecībās starp brāļiem un māsām un starp dažādajām paaudzēm ģimenē. Un ikdienā mājās vērotā saskarsme un līdzdalība priekos un bēdās ir viskonkrētākā un visiedarbīgākā bērnu audzināšana visplašākajos sabiedrības apvāršņos” (Familiaris Consortio, n. 37).
Kristīgiem laulātiem jāizprot sava aicinājuma sociālā nozīme. Cieņa pret dzīvību, rūpes par cilvēcisko un kristīgo audzināšanu, tādi tikumi kā godīgums, mērenība, viesmīlība, šķīstība, pašsavaldīšanās, spēja nesavtīgi atdoties, rūpes par veciem un slimiem – šīs vērtības nepieciešams visiem, lai dzīvotu atbilstoši cilvēka cieņai.
Pirms divdesmit gadiem Jānis Pāvils II aicināja: „Tādēļ nekavējoties jāuzsāk plašs, padziļināts un sistemātisks darbs, kuru atbalstītu ne tikai kultūra, bet arī ekonomiskie līdzekļi un likumdošana, lai būtu iespējams garantēt ģimenei tādus apstākļus, kuros, saskaņā ar savu aicinājumu, tā būtu pirmā personas un sabiedrības „humanizācijas” vieta” (Christifideles laici, 40).
Šāds darbs vēl stāv mums priekšā. No tā lielā mērā būs atkarīga ģimenes, tautas un Baznīcas nākotne.
Pr. Pauls Kļaviņš, Dr. theol.
 
Lasiet vēl:
Enciklika Humanae Vitae