Pāvests Pāvils VI par encikliku Humanae Vitae
1968. gada 31. jūlijā
(Sākotnēji publicēts Katoļu Baznīcas Vēstnesī, Nr.16. 1998. gada 2. augustā, 12.-13.lpp.).
Šodien ir nepieciešamība izteikties par encikliku „Humanae Vitae”, kuru šonedēļ publicējam, par dzimstības regulēšanu. Jau pieņemam, ka esat iepazinušies ar šo pāvesta dokumentu, vismaz būtiskajās atziņās. Tā nav vienīgi deklarācija par negatīvo morālo likumu, kas izslēdz jebkuru darbību, kas nepieļauj prokreāciju (cilvēka ieņemšanu)(n.14). Vispirms tā ir pozitīva norāde uz laulāto morāli, viņu misiju mīlēt un būt auglīgiem, ņemot vērā „visu cilvēku un visu viņa aicinājumu, kas aptver ne tikai dabisko un laicīgo, bet arī pārdabisko un mūžīgo kārtību” (n.7). Dokuments izskaidro būtisko cilvēka personīgajā, laulības, ģimenes un sociālajā dzīvē, bet ne pilnīgi aplūko cilvēku laulībā, ģimenē, un morālā jomā. Šī ir milzīga sfēra, kurā Baznīcas Maģistērijs varētu un varbūt nepieciešami atgrieztos ar pilnīgāku, organiskāku un sintētisku izskaidroju.
Enciklika ir atbilde jautājumam, šaubām un ievirzēm, par kurām, kā mēs zinām, nesen bijušas plašas un dzīvas diskusijas. Šajās lietās esam ļoti ieinteresēti no doktrinālā un pastorālā redzes viedokļa. (…) Vēlamies dalīties izjūtās, sagatavojot šo dokumentu.
Pirmā izjūta ir liela atbildība. Tā iesvaidīja un uzturēja šo problēmu visus četrus gadus, kas veltīti šīs enciklikas sagatavošanai. Šī izjūta mums radīja daudz garīgu ciešanu. Nekad pirms tam tik stipri neizjutām sava amata smagumu kā šinī situācijā. Mēs studējām, lasījām un spriedām, cik vien varējām. Par to ļoti daudz lūdzāmies.
Ar to saistītos apstākļus jūs labi ziniet. Mums bija jādod atbilde Baznīcai un visai cilvēcei. Ar apustuliskā pienākuma nopietnību un brīvību mums bija jāizvērtē ne tikai gadsimtu vecā, bet arī nesenā, mūsu triju tiešo priekšteču (pāvestu) doktrinālā tradīcija. Mums bija jāseko koncila mācībai, kuru paši apstiprinājām. Mēs bijām gatavi pieņemt, cik vien varējām, ar pienācīgu apdomību, tos slēdzienus, kurus konsultatīvā garā bija sniegusi komisija, ko izveidoja pāvests Jānis un vēlāk mēs palielinājām. Ar tādu izjūtu un arī autoritāti šajā ziņā apzinājāmies karstās diskusijas. Dzirdējām arī trokšņainas balsis sabiedriskajā domā un presē. Mūsu tēvišķo un pastorālo sirdi sasniedza arī klusākas balsis no daudziem cilvēkiem, īpaši ievērojamām sievietēm, kurām šī grūtā problēma un vēl jo vairāk grūtā pieredze sagādāja ciešanas.
Lasījām arī zinātniskos ziņojumus par satraucošajām iedzīvotāju problēmām pasaulē, kurus bieži pavadīja ekspertu pētījumi un valdību programmas. Mūs sasniedza publikācijas no visām pasaules malām. Dažas no tām radās, pētot problēmas īpašos zinātniskos aspektos. Citas atklājās reālu pārdomu rezultātā par nopietniem socioloģiskiem apstākļiem. Vēl citas izraisīja nepieciešamā uzmanība pret izmaiņām katrā mūsdienu dzīves sektorā.
Cik bieži mēs jutāmies gandrīz nomākti ar šo dokumentu daudzumu! Cik bieži, cilvēciski runājot, jutāmies neatbilstoši savā nabadzīgajā personā tikt galā ar grūto apustulisko pienākumu izteikties šajā lietā! Cik daudzkārt ar bailēm izvērtējām alternatīvas viegli piekrist pašreizējiem viedokļiem vai pieņemt tādu lēmumu, kuru mūsdienu sabiedrība uzskatītu par grūti pieņemamu vai kurš kļūtu patvaļīgā mērā pārāk smags laulāto dzīvē!
Mēs konsultējām daudzus augstas morāles cilvēkus zinātnē un pastorālā jomā. Piesaukuši Svētā Gara gaismu, savu sirdsapziņu nostādījām brīvi un pilnīgā atdevē patiesības balsij. Mēs centāmies izskaidrot Dieva lēmumu, kas plūst no patiesas cilvēku mīlestības, laulības dzīvās būtības, vīra un sievas personīgās cieņas, viņu misijas kalpot dzīvībai, kā arī no kristīgās laulības svētuma. Mēs pārdomājām par Baznīcā spēkā esošajiem tradicionālās mācības un īpaši nesenā koncila mācības principiem. Mēs apdomājām viena vai otra lēmuma sekas; un mums nebija šaubu par pienākumu sniegt savu lēmumu tādā veidā, kā tas atrodams šajā enciklikā.
Savā darbībā mūs vienmēr vadīja mīlestība, pastorālas rūpes par tiem, kuri aicināti integrēt laulības un ģimenes dzīvē savu individuālo personību. Apzināti sekojam personīgam skatījumam, kurš raksturīgs koncila mācībai par laulāto kopību. Subjektīvi izvērtējot laulību, galveno vietu ierādam mīlestībai, kas šo kopību izraisa un uztur. Likumības robežās pieņēmām arī visus iesniegtos ieteikumus, lai vieglāk tiktu ievērots likums, kuru no jauna apstiprinājām. Vēlējāmies doktrinālam skaidrojumam pievienot dažus praktiskus norādījumus pastorālā garā.
Mēs pagodinājām zinātnieku darbu, turpinot bioloģiskās studijas par dzimstību un pareizi pielietojot tajās esošos terapeitiskos līdzekļus un morālos principus.
Mēs atzinām laulāto pāru atbildību un, tātad, viņu brīvību kalpot Dieva iecerei par cilvēka dzīvību, kuru izskaidro Baznīcas mācības autoritāte viņu personīgajam un bērnu labumam.
Mēs norādījām augstos mērķus, kas iedvesmo Baznīcas mācību un praktisko darbību palīdzēt cilvēkiem, aizstāvēt viņu cieņu, izprast viņus, atbalstīt viņus grūtībās, audzināt apzinīgā atbildībā, sevis valdīšanā, drosmīgā izpratnē par lielajiem un kopīgajiem dzīves pienākumiem un upuriem, kas nesami tikumu praktizēšanā un auglīgas, laimīgas saimes veidošanā.
Visbeidzot, dokumenta veidošanu pavadīja cerība, ka tas tiks labi uzņemts savu iekšējo nopelnu un cilvēciskās patiesības dēļ, ņemot vērā šodien plaši izplatītos pretējos viedokļus un neskatoties uz grūtībām, kuras tas rada tiem, kas vēlas tam uzticīgi sekot, un arī tiem, kuriem tas atklāti jāmāca, protams, ar dzīvības Dieva palīdzību. Mēs cerējām, ka teologi īpaši spēs atklāt šajā dokumentā patiesu saikni ar kristīgo dzīvības izpratni, kas ļauj mums atkārtot sv. Pāvila vārdus: „Tomēr mēs zinām Kristus nodomu” (1 Kor 2, 16).
Galu galā, mēs cerējām, ka kristīgie vīri un sievas izpratīs, ka mūsu likums, lai arī cik liktos stingrs un grūts, izskaidro viņu mīlestību, kura pārveidojas, sekojot Kristus mīlestībai uz Baznīcu, Savu mistisko līgavu. Mēs cerējām, ka viņi pirmie atbalstīs katru praktisko soli palīdzībā ģimenei, lai tā integrāli attīstītos un mūsdienu ģimenēs ievadītu attiecīgu garīgumu, no kuras izriet pilnība atsevišķiem tās locekļiem un sabiedrībā pieaug morāla liecība (sal. Vatikāna II koncila dekrēts par laju apustulātu Apostolicam Actuositatem , n. 11; Vatikāna II koncila konstitūcija par Baznīcu mūsdienu pasaulē Gaudium et Spes, n. 48).
Runa ir par ārkārtīgi delikātu un svarīgu cilvēka eksistences aspektu. Esam centušies to pētīt un parādīt ar patiesību un mīlestību, kuru šāds temats pieprasa no mūsu mācīšanas autoritātes un mūsu kalpošanas. Tāpēc lūdzam arī jūs, atrodoties tiešā vai netiešā saskarsmē ar šo dokumentu, uzņemt to ar cieņu, kāds tam pienākas plašajā un starojošajā kristīgās dzīves kopskatā.
Lasiet vēl:
Enciklika Humanae Vitae
Pr. Pauls Kļaviņš, Dr. theol “Pilnīgas pašatdeves nozīme”