Mīlestības uzvara

Kad manai meitiņai bija četri gadi, bet manam mazajam puisītim – 9 mēneši, es atkal biju stāvoklī! Bet šoreiz tā bija “nejaušība”, neveiksmīga kontracepcija. Bērns nebija “ieplānots” arī tālākā nākotnē; un tomēr, viņš bija klāt. Manī dzima maza dzīvībiņa, ko es tūlīt uztvēru, tūlīt pieņēmu, tūlīt mīleju! Manam garam un manam ķermenim tā nebija problēma. Viņš, tāpat kā citi, bija mīlestības bērns, viņš būs, viņš ir mans trešais bērns. Bet mans vīrs nebija gatavs to pieņemt, viņš pat negribēja dzirdēt par to runājam, viņš kategoriski no tā atteicās un man uzstādīja ultimātu: “Tev ir jātaisa aborts vai arī es aizeju un atstāju tevi ar visiem trim bērniem. Izvēlies! Vai nu es un divi bērni vai arī tu viena pati ar trim!”
Bezdibenis! Tas bija tā, it kā starp viņu un mani būtu pavēries bezdibenis, vienā rāvienā aprijot mūsu mīlestību. Nē, tas nebija iespējams, ka šos vārdus izteica viņš. Kā viņš varēja atsacīties no šī bērna, it kā tas būtu viņam pilnīgi svešs! Es jutos tik satriekta, tik iztukšota. No vienas puses, es gribēju saglabāt šo bērnu, no otras puses, es negribēju pazaudēt savu vīru un vēl mazāk – darīt nelaimīgus savus divus bērnus, kuri bija tik ļoti pieķērušies savam tēvam. Vēl vairāk es nevarēju paciest domu, ka man jātaisa aborts. Fiziski es jau sajutu savā klēpī šo klātbūtni, un garīgi es apzinājos, ka šo dzīvību man dod Dievs, un es nevarēju to aizliegt.
Jo vairāk tuvojās aborta izdarīšanas galējais termiņš, jo agresīvāka un nepanesamāka kļuva mana vīra attieksme pret mani, meitu un dēlu. Es sāku padoties šai pretīgajai šantāžai. Es sarunāju satikšanos ģimenes plānošanas centrā. Tieši tur es iztēlojos, ka esmu jau uz operācijas galda un pēdējā minūtē metos bēgt. Pēc tam es sāku domāt. Pieņemsim, ka es labi pārciestu operāciju, bet kā es pēc tā visa spēšu dzīvot kopā ar cilvēku, kurš mani piespieda izdarīt to, ko es nosodu, viņu ik mirkli neienīstot? Kā es varēšu skatīties saviem bērniem acīs pēc šīs slepkavības? Man likās, ka es sajukšu prātā! Man bija nepieciešama palīdzība. Es piezvanīju kādam savam draugam priesterim, kas man iedeva “Žēlsirdības Mātes” adresi. Otra telefona galā kāda neredzama balss mani spēcināja … Tā bija gara saruna, pēc kuras es sapratu, ka lai kāds arī būtu mans lēmums, mani draudzīgi atbalstīs ar lūgšanu. Bet no šī brīža man škita skaidrs, ka mana ģimene neizdzīvos, ja es padošos šantāžai. Man sevi jāaizsargā pret to, kas var notikt, man jānosargā mans un bērnu līdzsvars, saglabājot mazuli.
Manu lēmumu pavadija daudzi smagi apvainojumi. Arvien no jauna iznira vieni un tie paši argumenti: “Tu domā tikai par sevi, tu saglabā bērnu, lai sevi iepriecinātu, bet tu smejies par to, ka viņš “iztukšos” manu dzīvi. Tu saki, ka tu nepārdzīvotu abortu, bet tev ir pilnīgi vienalga, ka es nepārdzīvošu trīs bērnus. Tu izpostīsi mūsu ģimeni un darīsi bērnus nelaimīgus. Tu esi egoiste, un tu mani nemīli. Tad ķepurojies tālāk viena pati, es tevi nevedīšu pat uz dzemdību namu!”
Visbiežāk es viņam neatbildēju, viņš arī manis teikto neklausijās, uzceldams starp mums savas ietiepības mūri. Kā lai es viņam lieku saprast, ka caur bērnu es mīlu arī viņu, no kura to esmu ieņēmusi? Tikai neatbildēt uz agresivitāti ar agresivitāti! Cik daudz asaru tika izliets! Kad es vairs nevarēju izturēt, es ņēmu rokā telefonu, lai atgūtu drosmi. Cilvēki lūdzās un gavēja par mums, par mani, par to, lai man izdotos saglabāt ģimeni, par viņu, lai viņš beidzot pieņemtu bērnu. Es gan pret to biju skeptiski noskaņota! Tas likās tāpat kā pārvietot mūri ar roku spēku! …
Tomēr, nedēļām ejot, nemanāmi viņa attieksme mainijās. Vispirms viņš kļuva mazāk agresīvs savos vārdos, tūlīt gan neizmainot savu attieksmi, bet parī visam, viņš atguva normālu saskaņu ar bērniem. Laiku pa laikam es atkal pārcietu jaunus uzbrukumus, kuros viņš enerģiski apgalvoja, ka savu viedokli attiecībā uz šo bērnu viņš nemainīs nekad, ka par pareizu viņš atzīst tikai savu viedokli.
Bet dzīve dienu no dienas kļuva arvien mierīgāka. Es iekšēji par to priecājos, neskaidri jūtot, ka viņā notiek kaut kas brīnumains. Kādu dienu viņš man atnāca pateikt, ka viņš mani tomēr pavadīs uz dzemdību namu (lai nokļūtu klīnikā, vajadzēja braukt 60 km), bet atstās mani pie durvīm; vēlāk, ka viņš nebūs klāt pie dzemdībām, bet sagaidīs to beigas, pirms atgriezties mājās. Beidzot, kad tuvojās dzemdību laiks, viņš vairs nerunāja par manis pamešanu, bet ka nepieciešams līdz bērna piedzimšanai iztaisīt savrupu istabu, arvien apgalvojot, ka viņš uz to pat nepaskatīsies. Turklāt, kad es izdomāju vārdu, ko es vēlētos dot šim bērnam, ja tas būtu zēns, viņš sacija, ka viņam tas nepatīk, un viņš pats izvēlējās citu vārdu. Ar to pietika, lai mani darītu laimīgu un cerību pilnu, neskatoties uz gaidāmajām grūtībām.
1986. gada 16. maijs: bērns piedzima divos no rīta. Tas ir zēns, kas līdzinās … savam tēvam un miniet …! Tēvs, pat man to viņam nelūdzot, pavadīja mani uz klīniku, piedalijās dzemdībās un rūpējās par šo bērnu vairāk nekā par diviem iepriekšējiem. Un es biju laimes pārpilna! Es piespiedu pie sevis manu mīlestības bērniņu, un viss manī sajuka: es sajūsminājos, es viņu loloju, es viņu apklāju ar skūpstiem. 1988. gada marta sākumā mazajam cilvēciņam bija 22 mēneši. Viņš ir atplaucis, laimīgs par dzīvi un mājās ieņem tādu vietu, ka vairs nebūtu iespējams iztēloties dzīvi bez viņa. Viņš ir kā saules stariņš pēc vētras.
Ja arī tiešām pirmās nedēļas mans vīrs izlikās viņu ignorējam (mezdams uz viņu paslepenus skatienus), tad pamazām viņš ļāva sevi savaldzināt ar smaidiem un vēlāk ar maigiem žestiem, ko mazulis viņam veltīja, kad vien viņu redzēja. It kā bērns gribētu viņam teikt: “Tu mani negribēji, bet tu mani mīlēsi par spīti sev pašam.” Pašlaik viņš žestiem pievieno vārdus sakot: “Samīļo mani, tēti!” Un tētis viņu samīļo un nodarbojas ar savu dēlu tāpat kā ar citiem. Par spīti grūtajām dienām, kad pārņem nogurums un raizēs, viņš reizēm vēl izmet: “Tu labi redzi, ka nu ir par daudz, es tev teicu!” Bet tas man ir mazsvarīgi. Ir jāprot neņemt vērā vārdus, kas kļūst paši par sevi tukši, jo žesti tiem runā pretī. Un es jums apliecinu, ka šī tēva žesti attiecībā pret viņa trim bērniem un viņu māmiņu patiesi ir mīlestības pilni žesti.
Man ir sajūta, ka ir gūta uzvara ne pār manu vīru, bet kopā ar viņu: mīlestība lika pieaugt mīlestībai!
Silvija