Aborts

Man pašai nekas nepieder – arī mana pagātne. Vieglāk ir savu pagātni neatcerēties, jo atmiņas sāp. Saprotu, ka pagātnē izdarītais ir bijis slikti un grēcīgi. Aborts parasti tiek darīts aiz egoisma.
Paldies Dievam, ka Viņš man ir dāvājis divas meitas. Apprecējos, kad man bija astoņpadsmit gadi, pēc gada piedzima mana pirmā meita. Kad vīrs atnāca no armijas, pieteicās mūsu otrais bērniņš. No sākuma to ļoti gribēju, bet sapratu, ka nespēšu audzināt otru bērnu. Gāju uz abortu, domādama, ka tā man būs vieglāk. Neviens mani nemēģināja atrunāt vai teikt, ka tas ir slikti, kaut gan dziļi iekšēji jutu, ka tas ir grēks. Tajā laikā bija nepieciešami 30 rubļi, lai mediķi izdarītu šo operāciju. Slimnīcā man pateica laiku, kad nepieciešams atnākt, un bez iebildumiem notika aborta veikšana.
Pēc aborta man palika slikti ar sirdi, mediķi uz to atbildēja: ,,Brīnums gan, jūs tik stipra izskatījāties, kā tad jums tā slikti palika”. Pēc laika palaida mani mājās. Sevī jutu lielu tukšumu, jo aborts – tā ir garīga nāve. Aiz pārdzīvojumiem piedzēros. Kopā ar vīru nedēļas nogalēs gājām uz ballītēm, priecājāmies alkohola ietekmē. Tādējādi cerējām aizmirsties no ikdienas, kaut gan nesapratām, ka tās ir tieši izdarītā aborta sekas.
Pēc kāda laika atkal gaidīju bērnu. Abortu vairs es negribēju, bet arī bērns šķita kā nasta. Klausījos paziņu ieteikumos. Vispiemērotākais bija – ieiet karstā vannā un dzert konjaku, tad bērns izzudīšot. Būdami inteliģenti cilvēki – vīrs bija policijas iecirkņa inspektors, es, studente, šo metodi arī izmēģināju. Pēc šīs procedūras domāju, ka neizdzīvošu, jo jutos fiziski slikti – vēmu, viss sāpēja. Nekas jau nemainījās, bērns nebija pazudis. Varētu teikt, ka šo bērnu es jau pieņēmu un sapratu, ka laidīšu viņu pasaulē. Ja es pirms tam brīnījos, ka gaidot bērnu sievietēm ir slikti ar veselību, tad šis gadījums man lika to pašai piedzīvot un, tagad es to saprotu.
Pieceļoties, es katru rītu vēmu un jutos slikti. Slimnīcā bija nepieciešams stāties uzskaitē, ja gaida bērnu. Tā es arī izdarīju. Bet atnākot mājās, man sākās asiņošana. Sapratu, ka glābt vairs neko nevar, un notika spontānais aborts.
Tikai tagad saprotu kāds ļaunums notiek tad, ja tiek izdarīts aborts – dzīva bērna nogalināšana. Tie pārdzīvojumi ir šausmīgi – iekšējs nemiers, tukšums un neapmierinātība. Mūsdienās abortu izdarīt ir vēl vienkāršāk – bez sāpēm izdara abortu, pēc tā sieviete pieceļas un aiziet. Bet tomēr, es domāju, ka sieviete pēc aborta – vai tas ir bijis ar vai bez sāpēm, jūtas garīgi iztukšota, paliek cietsirdīga, egoistiska un aizveras mīlestībai.
Pēc spontānā aborta man teica, ka nedrīkstu dzemdēt. Tomēr pēc mēneša paliku stāvoklī. Šajā reizē izlēmu, ka vēlos šo bērniņu. Sākumā likās, ka nespēšu audzināt un nespēšu šo bērnu uzturēt. Dievs pierādīja, ka Viņš pats gādā par šiem bērniņiem, man viņi tikai ir jāpieņem.
Man ir bijusi arī spirāle, kura manai veselībai ir nodarījusi ļoti lielu ļaunumu. Dēļ tās nācās pārciest arī operāciju. Ar kontracepciju vienmēr ir komplikācijas, jo tā nav Dieva griba, vienmēr ir sekas, ja dara grēku. Lietoju arī dažādas kontracepcijas tabletes, kuru rezultātā radās dzemdes un olnīcu iekaisumi. Nācās daudz dzīvot pa slimnīcām, lai izārstētu šīs komplikācijas. Biju jau pieradusi, ka man sāp. Ar vīru izšķīros. Tad manā dzīvē notika krass pavērsiens, jo sapratu, ka vairs negribu tā dzīvot. Grēku pilna dzīve man bija apnikusi. Sākās atgriešanās ceļš. Ar savu tagadējo vīru esam kopā jau četrus gadus. Katru svētdienu apmeklējam baznīcu, ejam arī svētceļojumos. Esmu piedzīvojusi daudz dziedināšanas. Dieva žēlastības, ko esmu saņēmusi ir grūti pat aptvert, sevišķi atceroties pagātnē izdarītos grēkus.
2 bērnu māmiņa