HUMANAE VITAE

Pāvesta Pāvila VI enciklika
HUMANAE VITAE
par atbilstošu cilvēka dzimstības regulēšanu
Cienījamiem Brāļiem Patriarhiem, Arhibīskapiem, Bīskapiem, kā arī citiem Ordinārijiem, kas uztur mieru un kopību ar Apustulisko Krēslu, katoliskās pasaules garīdzniecībai un ticīgajiem un arīdzan visiem labas gribas cilvēkiem.
 
Cienījamie Brāļi un dārgie Dēli!
Sveiciens un Apustuliskā Svētība.
Dzīvības tālāknodošana
1.   Ļoti svarīgais cilvēka dzīvības tālāknodošanas pienākums, kas dara laulātos par brīviem un atbildīgiem Radītāja līdzstrādniekiem, vienmēr tos pildījis ar lielu prieku, lai arī tos dažkārt pavada prāvas grūtības un sāpes.
Visos laikos šī pienākuma pildīšana ir radījusi laulāto sirdsapziņai nopietnas problēmas, tomēr nesenā sabiedrības attīstība ir izraisījusi tādas pārmaiņas, ka tiek uzdoti jauni jautājumi – jomā, kas tik cieši saistīta ar cilvēku dzīvi un laimi, un kurus Baznīca nevar atstāt neatbildētus.

I. PROBLĒMAS JAUNIE ASPEKTI UN BAZNĪCAS MAĢISTĒRIJA KOMPETENCE
Jaunie dotumi
2.    Notikušās pārmaiņas tiešām ir svarīgas un dažādas. Vispirms strauji notiek  demogrāfiskā attīstība, kas daudziem izraisa bažas, lai pasaules iedzīvotāju skaits nepieaugtu ātrāk, kā to atļauj tās rīcībā esošie resursi, no kā izriet pieaugošais uztraukums par daudzajām ģimenēm un tautām, kuras atrodas attīstības ceļā, un tādēļ autoritātēm ir liels kārdinājums pretoties šiem draudiem ar radikāliem pasākumiem. Turklāt darba un dzīvošanas apstākļi, kā arī pieaugošās prasības ekonomikas un izglītības jomā bieži vien mūsdienās apgrūtina uzdevumu izaudzināt pienācīgi lielu skaitu bērnu.
Tāpat ir manāmas pārmaiņas veidā, kādā tiek uztverta sievietes persona un tās vieta sabiedrībā, vērtībā, kāda tiek piešķirta laulāto mīlestībai, kā arī veidā, kā tiek novērtēta laulāto kopdzīves nozīme saistībā ar šo mīlestību.
Visbeidzot, cilvēks ir sasniedzis apbrīnojamu progresu dabas spēku pārvaldīšanā un racionālā izmantošanā, ka viņš cenšas pārnest šo pārvaldīšanu uz sevi pašu visā kopumā – uz ķermeni, fizisko dzīvi, sabiedrisko dzīvi un līdz pat likumiem, kuri regulē dzīvības tālāknodošanu.
3.    Šādā stāvoklī rodas jauni jautājumi. Ņemot vērā mūsdienu dzīves apstākļus, ņemot vērā laulāto attiecību nozīmi laulāto harmonijas un viņu savstarpējās uzticības labā, vai nebūtu jāpārskata morāles normas, kas līdz šim bija spēkā, it īpaši, ja ievērojam, ka tos nevar izpildīt bez upuriem, kas dažkārt prasa varonību?
Vai, uz šo jomu attiecinot tā saukto “totalitātes” principu, nevarētu atzīt, ka nodoms izmantot auglību nevis pārpilnībā, bet daudz racionālāk, dara materiālu iejaukšanos auglības apturēšanā par pieļaujamu un apdomīgu dzimstības kontroli? Citiem vārdiem sakot, vai nevarētu atzīt, ka prokreācijas pabeigtība drīzāk attiecas uz laulības dzīvi kopumā, nevis uz katru tās aktu atsevišķi?
Tāpat tiek jautāts, vai, ņemot vērā mūsdienu cilvēka pieaugušo atbildības sajūtu, nebūtu pienācis laiks uzticēt rūpes par dzimstības regulēšanu drīzāk viņa prātam un viņa gribai, nevis tā organisma bioloģiskajiem ritmiem?
Baznīcas Maģistērija kompetence
4.    Šādi jautājumi prasa no Baznīcas Maģistērija jaunas un padziļinātas pārdomas par principiem morāles mācībā par laulību – mācībā, kas balstās uz dievišķās Atklāsmes apgaismoto un bagātināto dabisko likumu.
Neviens ticīgais nenoliegs, ka Baznīcas Maģistērija kompetencē ir arī dabiskā morālā likuma skaidrošana. Patiešām, kā to daudzkārt ir deklarējuši Mūsu Priekšteči , tas ir neapstrīdami, ka Jēzus Kristus, nododams Pēterim un apustuļiem savu dievišķo autoritāti un sūtīdams mācīt savus baušļus visām tautām , iecēla viņus par visa morālā likuma sargātājiem un autentiskiem skaidrotājiem – ne vien evaņģēliskā likuma, bet arī dabiskā likuma, kas ir arī Dieva gribas izpausme, un kura uzticīga ievērošana ir vienlīdz nepieciešama pestīšanai .
Saskaņā ar šo savu misiju Baznīca vienmēr – un jaunākajos laikos aizvien plašāk – ir devusi piemērotu mācību gan par laulības dabu, gan par laulāto tiesību pareizu izmantošanu un laulāto pienākumiem.
Speciālās studijas
5.    Šīs pašas misijas apziņas dēļ Mēs apstiprinājām un paplašinājām Studiju komisiju, ko Mūsu priekštecis, godājamās piemiņas Jānis XXIII, iedibināja 1963. gada martā. Šīs Komisijas, kurā līdztekus dažādu, ar šo lietu saistītu, disciplīnu speciālistiem bija iekļauti arī laulāto pāri, mērķis bija apkopot uzskatus par jaunajiem jautājumiem attiecībā uz laulāto dzīvi un it īpaši par dzimstības regulāciju un sniegt noderīgu informāciju, lai Maģistērijs varētu sniegt adekvātu atbildi, kuru gaida ne vien ticīgie, bet arī pasaules sabiedrība.
Šo ekspertu darbi, papildināti ar spriedumiem un ieteikumiem, kurus Mums, gan spontāni, gan pēc Mūsu lūguma, piegādāja liels skaits Mūsu brāļu bīskapu kārtā, Mums ļāva labāk apsvērt visus šī sarežģītā jautājuma aspektus. Tāpēc Mēs izsakām viņiem visiem sirsnīgu pateicību.
Maģistērija atbilde
6.     Tomēr Mēs nevarējām atzīt Komisijas secinājumus par drošiem un galīgiem, un tie nevarēja arī Mūs atbrīvot no personīgā pienākuma apsvērt šo svarīgo problēmu. Tas, starp citu, notika arī tā iemesla dēļ, ka pašā Komisijā netika panākta pilnīga vienprātība par ieteiktajiem morāles principiem, bet it īpaši tādēļ, ka tika izteikti priekšlikumi un problēmas atrisināšanas metodes, kas nesaskan ar morālisko mācību par laulību, ko nemainīgi noteikti sludina Baznīcas Maģistērijs.
Tādēļ, rūpīgi izstudējuši Mums piedāvāto dokumentāciju, ļoti rūpīgi pārdomājuši un apsvēruši problēmu, pēc dedzīgām lūgšanām, tās pilnvaras spēkā, ko Mums ir uzticējis Kristus, pašlaik uzskatām par vajadzīgu atbildēt uz šiem svarīgajiem jautājumiem.
II. DOKTRINĀLIE PRINCIPI
Visaptverošs skatījums uz cilvēku
7.    Dzīvības tālākdošanas problēma, tāpat kā katra cita problēma, kas attiecas uz cilvēka dzīvi, ir jāapskata tādejādi, lai- blakus daļējiem aspektiem, kas pieder pie bioloģiskās, psiholoģiskās, demogrāfiskās vai socioloģiskās kārtības- ņemtu vērā visu cilvēku un visu viņa aicinājumu, kas aptver ne tikai dabisko un laicīgo, bet arī pārdabisko un mūžīgo kārtību. Tā kā daudzi pēcnācēju skaita ierobežošanas mākslīgo metožu pārstāvji atsaucas uz laulāto ļaužu mīlestības vai arī atbildīgas vecāku lomas prasībām, ir nepieciešams skaidri definēt un apgaismot šos divus būtiskos laulāto ļaužu dzīves elementus. Mēs gribam to darīt, it īpaši atgādinot nesenos, vislielākā mērā kompetentos Vatikāna II Koncila paskaidrojumus par šo tematu pastorālajā Konstitūcija “Gaudium et Spes”.
Laulāto mīlestība
8.    Laulāto mīlestība atklāj savu patieso dabu un cēlumu, kad to aplūkojam tās augstākajā avotā – Dievā, kas “ir Mīlestība ”, Tēvā, “no kura visa tēvišķība saņem savu vārdu debesīs un virs zemes. ”
Tāpēc laulība nav nejaušības sekas vai aklu dabisku spēku evolūcijas produkts: tā ir Radītāja iestādīta saprātīga institūcija, lai cilvēcē īstenotos Viņa mīlestības iecere. Ar abpusēju personīgu sevis došanu, kas viņiem ir īpaša un ekskluzīva, laulātie tiecas pēc tādas personu kopības, kurā viņi viens otru pilnveido, lai līdzdarbotos ar Dievu jaunas dzīvības radīšanā un audzināšanā.
Jo vairāk, kristītajiem laulība iegūst cieņu kā sakramentālā žēlastības zīme, jo tā izsaka Kristus vienotību ar Baznīcu.
Laulāto mīlestības raksturojums
9.    Šajā gaismā skaidri parādās laulāto dzīves raksturīgākās iezīmes un prasības. Gūt skaidru priekšstatu par tām ir visaugstākā mērā svarīgi.
Pāri visam tā ir viscaur cilvēciska mīlestība, t.i., reizē jūtīga un garīga. Tādējādi tā ir nevis vienkārši instinktu un jūtu dzinulis, bet arī brīvas gribas akts, kas paredzēts ne vien ikdienas dzīves prieku un sāpju izdzīvošanai, bet arī augšanai tā, ka laulātie kļūst par vienu sirdi un vienu dvēseli un kopā sasniedz savu cilvēcisko pilnību.
Tādējādi tā ir totāla mīlestība, t.i., ļoti īpaša personīgas draudzības forma, caur kuru laulātie dāsni ņem dalību visā, nepieļaujot nedz nesaprātīgus izņēmumus, nedz egoistiskus aprēķinus. Kas savu laulāto partneri mīl patiesi, tas mīl viņu nevis tā dēļ, ko saņems pretī, bet paša laulāta partnera dēļ, un ir laimīgs, ka spēj dāvināt viņam sevi pašu.
Tā tāpat ir līdz pat nāvei uzticīga un ekskluzīva mīlestība. Tādējādi tā ir tāda, kā to saprot līgavainis un līgava tai dienā, kad viņi brīvi un pie pilnas apziņas uzņemas saistīt sevi ar laulības saitēm. Uzticība reizēm var likties grūta, bet vienmēr ir iespējama un vienmēr cēla un pienācīga, un to neviens nevar noliegt. Tik daudzu laulāto piemērs vairāku gadsimtu gaitā pierāda ne vien to, ka uzticība saskan ar laulības dabu, bet arī, ka tā ir dziļas un ilgstošas laimes avots.
Visbeidzot, tā ir auglīga mīlestība, kas ir nevis ieslēgta laulāto kopībā, bet cenšas to pārsniegt, radot jaunu dzīvību. “Laulība un laulāto mīlestība pēc savas dabas tiecas uz prokreāciju un bērnu audzināšanu. Bērni faktiski ir izcilākā laulības dāvana un lielā mērā veicina vecāku pašu labumu.”
Atbildīgā vecāku loma
10. Šo iemeslu dēļ laulāto mīlestība no viņiem prasa, lai viņi pienācīgi pazītu savus kā atbildīgo vecāku uzdevumus. Tā kā mūsdienās pamatoti šo atbildīgo vecāku lomu tik ļoti uzsver, tā ir pareizi jāsaprot. Tā ir jāapskata no dažādiem, cieši savstarpēji saistītiem un pamatotiem aspektiem.
Ņemot vērā bioloģiskos procesus, būt atbildīgiem vecākiem nozīmē pazīt un cienīt to īpašas funkcijas, jo cilvēka prāts spējā dot tālāk dzīvību atklāj bioloģiskus likumus, kas ir cilvēka personas sastāvdaļa.
Runājot par iedzimtajām dziņām un jūtām, būt atbildīgiem vecākiem nozīmē nepieciešamību tās savaldīt ar prātu un gribu.
Ja nu mēs savukārt ņemam vērā fiziskos, ekonomiskos, psiholoģiskos un sociālos apstākļus, jāatzīst, ka atbildīgie vecāki ir tie laulātie ļaudis, kas, saprātīgu pārdomu un augstsirdības vadīti, nolemj pieņemt lielāku skaitu bērnu, vai arī – svarīgu iemeslu dēļ un respektējot morālas prasības, nolemj pagaidām vai pat uz nenoteiktu laiku izvairīties no nākamā bērna dzemdināšanas.
Atbildīga vecāka loma, par kuru mēs tagad runājam, ir arī īpaši saistīta ar dziļākām attiecībām, kas pieder pie objektīvas morāliskās, Dieva iestādītas kārtības, kuras īstais tulks ir pareiza sirdsapziņa. Tāpēc pie atbildīgās vecāku lomas uzdevumiem pieder arī tas, lai laulātie draugi atzītu savus pienākumus pret Dievu, pret sevi, pret ģimeni un pret sabiedrību, pienācīgi ievērodami labumu un vērtību pareizo kārtību.
Līdz ar to, pildot dzīvības tālākdošanas pienākumu viņi nevar rīkoties patvaļīgi, it kā viņi varētu pilnīgi neatkarīgi noteikt pareizas rīcības metodes; gluži otrādi, viņiem ir pienākums saskaņot savu rīcību ar Dieva – Radītāja plānu, kuru no vienas puses izsaka pati laulības daba un tās darbības, bet no otras – pauž nemainīgā Baznīcas mācība.
Respektēt laulību akta dabu un pabeigtību
11. Darbība, ar kuru laulātie vienojas šķīstā tuvībā un ar kuras palīdzību tiek tālāk dota cilvēka dzīvība, kā to ir atgādinājis koncils, ir “godīga un cienīga ”, un tā nepārstāj būt likumīga, ja no laulāto gribas neatkarīgu iemeslu dēļ ir paredzams, ka tā būs neauglīga: tā paliek pakārtota viņu vienotības izpaušanai un nostiprināšanai. Turklāt, kā pierāda pieredze, ne katrs laulāto akts izraisa jaunu dzīvību. Dievs ir gudrībā iestādījis auglības likumus un dabiskos ritmus, kuri paši par sevi jau rada pārtraukumus starp secīgām ieņemšanām. Bet Baznīca, atgādinot cilvēkiem dabiskā likuma ievērošanu, kas ir skaidrots ar Viņas pastāvīgo mācību, māca, ka katram laulības aktam ir jābūt atvērtam uz dzīvības tālāknodošanu.
Divi nešķirami aspekti: vienotība un prokreācija
12. Šī mācība, ko daudzkārt ir izklāstījis Maģistērijs, ir balstīta nedalāmā saistībā, ko Dievs ir vēlējies un ko cilvēks ar savu iniciatīvu nedrīkst saraut, starp laulības akta divām nozīmēm: vienojošo un līdzradošo. Patiešām, ar savu intīmo struktūru, laulības akts, vienlaikus dziļi vienodams vīru un sievu, dod tiem iespēju izraisīt jaunu dzīvību saskaņā ar likumiem, kas ir ierakstīti pašā vīrieša un sievietes būtībā.
Tieši saglabādams šo divus būtiskos aspektus – vienotību un līdzradīšanu, laulības akts pilnībā saglabā savstarpējas un patiesas mīlestības nozīmi un savu ievirzi uz ļoti cēlu cilvēka aicinājumu – kļūt par tēvu un par māti. Mēs domājam, ka mūsdienu cilvēki ir īpaši spējīgi saprast šī fundamentālā principa dziļi saprātīgo un cilvēcisko raksturu.
Uzticība Dieva iecerei
13. Patiešām, pienācīgi tiek norādīts, ka laulāto akts, kas uzspiests partnerim, nerēķinoties ar tā stāvokli un pamatotajām vēlmēm, vairs nav patiess mīlestības akts un līdz ar to ir pretrunā ar pareizas morālās kārtības prasībām laulāto attiecībās. Tāpat, labi pārdomājot, var nonākt arī pie atziņas, ka tāds savstarpējas mīlestības akts, kurā tiek apdraudēta dzīvības tālāknodošanas spēja, ko Dievs, visa Radītājs ir piesaistījis šim aktam saskaņā ar īpašiem likumiem, ir pretrunā ar laulības iedibināšanas ieceri un Dzīvības Devēja gribu. Izmantot šo dievišķo dāvanu, kaut vai daļēji iznīcinot tās nozīmi un pabeigtību nozīmē rīkoties pretēji vīrieša un sievietes dabai, viņu visciešākām attiecībām, līdz ar to, Dieva plānam un Viņa gribai. Savukārt, izmantot laulāto mīlestības dāvanu, respektējot dzīvības došanas procesus, nozīmē atzīt, ka mēs esam nevis noteicēji par dzīvības avotu, bet drīzāk Radītāja izveidotās ieceres kalpotāji. Tāpat kā cilvēkam, vispārīgi ņemot, nav neierobežotas varas pār savu ķermeni, tāpat viņam īpašā veidā tās nav attiecībā uz savām radīšanas spējām kā tādām, jo tās ir iekšēji pakārtotas tam, lai izraisītu dzīvību, kas nāk no Dieva. “Cilvēka dzīvība ir svēta,” atgādināja Jānis XXIII, “kopš sava pirmsākuma tā tieši iesaistās Dieva radīšanas darbībā.”
Nelikumīgi dzimstības regulācijas līdzekļi
14. Saskaņā ar šiem fundamentālajiem cilvēciskās un kristīgās laulības koncepcijas principiem, Mums ir vēlreiz jādeklarē, ka ir absolūti noraidāma kā nelikumīgs dzimstības līdzeklis tieša jau iesāktas dzīvības procesa apturēšana, jo īpaši tiešā veidā gribēts un veikts aborts, pat arī terapeitisku iemeslu dēļ . Līdzīgā kārtā, kā Baznīcas Maģistērijs vairākkārt deklarējis, ir noraidāma tiešā sterilizācija – gan uz mūžu, gan uz laiku; gan vīriešiem, gan sievietēm .
Līdzīgi ir noraidāma katra darbība, kurā pirms laulāto akta vai tā dabisko seku attīstības laikā kā mērķis vai kā līdzeklis ir paredzēta prokreācijas neiespējamība.
Tāpat nevar, lai attaisnotu laulības aktus, kas apzināti padarīti neauglīgi, kā derīgu argumentu nevar piesaukt mazākā ļaunuma principu vai to, ka šie akti veido vienotu veselo ar auglīgajiem aktiem, kuri ir bijuši iepriekš vai sekos, un kuri līdzdalīgi ietver vienu un to pašu morālo labumu. Patiesībā, ja arī dažkārt drīkst pieciest mazāko morālo ļaunumu, lai novērstu lielāku ļaunumu vai sekmētu lielāku labumu , pat visnopietnāko iemeslu dēļ nav atļauts izdarīt ļaunumu, lai tā iznākums būtu labums , t.i., ņemt kā pozitīvā gribas akta objektu to, kas pēc dabas ir pret kārtību un līdz ar to – cilvēka personas necienīgs, kaut vai ar nodomu saglabāt vai sekmēt indivīda, ģimenes vai sabiedrības labumus. Tāpēc ir kļūdaini domāt, ka brīvprātīgi padarītu neauglīgu un līdz ar to – pēc savas dabas negodīgu – laulāto aktu tai pašā laikā auglīga laulāto dzīve kopumā var padarīt par labu.
Terapeitisko līdzekļu izmantošanas likumība
15. No otras puses Baznīca nekādā ziņā neuzskata par nelikumīgu tādu terapeitisku līdzekļu lietošanu, kas patiešām ir nepieciešami organisma slimību ārstēšanai, ja arī ir paredzams, ka to lietošanas rezultātā var iestāties šķēršļi prokreācijai, ja vien šie šķēršļi kaut kādu motīvu dēļ nav tieši gribēti.
Neauglības periodu izmantošanas likumība
16. Šai Baznīcas mācībai par laulāto morāli mūsdienās tiek celti iebildumi, kā Mēs to minējām agrāk (nr. 3), ka cilvēka prātam ir tiesības savaldīt spēkus, ko dod iracionālā daba, un tos ievirzīt uz mērķi, kas atbilst cilvēka labumam. Tāpēc daži jautā: vai šajā gadījumā nebūtu racionāli daudzu apstākļu dēļ pievērsties mākslīgai dzimstības kontrolei, ja ar to var panākt ģimenes harmoniju un mieru un labākus apstākļus jau piedzimušu bērnu izglītībai?
Uz šo jautājumu ir jādod skaidra atbilde: Baznīca ir pirmā, kurai pienākas slavināt un ieteikt prāta iesaisti darbā, kas tik cieši vieno saprātīgu būtni ar savu Radītāju, bet Viņa apstiprina, ka to ir jādara, respektējot Dieva iedibināto kārtību.
Tāpēc, ja piedzimšanas starplaiku ievērošanai ir nopietni motīvi, kas pamatoti ar laulāto fiziskajiem vai psiholoģiskajiem apstākļiem vai ārējiem apstākļiem, Baznīca māca, ka drīkst ievērot dabiskos ritmus, kas piemīt reproduktīvajām funkcijām, lai uzņemtos laulāto kopdzīvi vienīgi neauglīgajos periodos un tādējādi regulētu dzimstību, neapdraudot morāles principus, kādus nupat kā atgādinājām .
Baznīca ir konsekventa, kad tā atzīst par pieļaujamu neauglīgo periodu izmantošanu un arī tad, kad nosoda kā vienmēr noliegtu tādu līdzekļu izmantošanu, kas ir tieši pretēji auglībai, ja arī uz to rosinājuši iemesli, kuri var likties godīgi un nopietni. Īstenībā starp abiem gadījumiem pastāv būtiska atšķirība: pirmajā gadījumā laulātie likumīgi izmanto dabas īpatnību, otrajā gadījumā tie traucē dabisku procesu norisi. Vienā un otrā gadījumā laulātie tiešām ar pozitīvu gribu izsaka abpusēju piekrišanu izvairīties no bērna ieņemšanas pamatotu iemeslu dēļ, meklēdami drošību, lai tas nenotiktu; bet tikai pirmajā gadījumā tie patiesi prot atturēties no laulāto tiesību izmantošanas auglīgajos periodos, kad pamatotu motīvu dēļ prokreācija nav vēlama, un izmantot tās neauglības periodos kā mīlestības izpausmi un aizsardzību savstarpējai uzticībai. Tā darīdami, viņi sniedz patiesas un pilnīgi godīgas mīlestības pierādījumu.
Mākslīgo dzimstības regulācijas metožu nopietnās konsekvences
17. Godīgi cilvēki var vēl vairāk pārliecināties par mācības patiesību, kuru Baznīca stāda priekšā šajā jomā, ja pievērš uzmanību mākslīgās dzimstības regulācijas metožu sekām.
Lai sākumā viņi apdomā, cik plašu un vieglu ceļu tie ar to pavērtu laulāto neuzticībai un vispārējam tikumības pagrimumam. Nav vajadzīga liela pieredze, lai iepazītu cilvēka vājumu un saprastu, ka cilvēkus, it īpaši jauniešus, kas ir tik ievainojami šajā ziņā, ir jāiedrošina būt uzticīgiem morāles likumam, un ka viņiem nav jāpiedāvā kaut kāds viegls līdzeklis, lai apietu to ievērošanu. Tāpat ir iemesls bažām, ka vīrietis, pielāgojies pretapaugļošanās praksēm, beigu beigās zaudēs cieņu pret sievieti, un, vairs nerūpējoties par viņas fizisko un psiholoģisko līdzsvaru, nonāks pie tā, ka uztvers viņu kā vienkāršu egoistisku baudu līdzekli un nevis kā savu cienīto un mīlēto draudzeni.
Lai arī pārdomājam, cik bīstams ir šis ierocis, kas tādējādi tiks ielikts to sabiedrības autoritāšu rokās, kurām maz rūp morāles prasības. Kas varēs pārmest valdībai to, ka tā valsts mēroga problēmu risināšanai ievieš to, kas atzīts par atļautu laulātajiem atsevišķas ģimenes problēmas risināšanai? Kas atturēs valdības, ja tās uzskatīs par nepieciešamu sekmēt un pat uzspiest iedzīvotājiem tādas kontracepcijas metodes, kuras atzīs par visefektīvākām? Un tādējādi cilvēki, vēlēdamies novērst individuālās, ģimenes vai sociālās grūtības, kuras sastopamas dievišķā likuma ievērošanā, nonāktu pie tā, ka atļautu sabiedrības autoritātēm iejaukties sektorā, kas ir vispersonīgākais un visvairāk paredzētais laulāto tuvībai.
Tāpēc, ja nevēlamies atdot cilvēku patvaļībai dzīvības radīšanas uzdevumu, ir obligāti jāapzinās nepārkāpjamās robežas, kādas ir cilvēka varai pār savu ķermeni un tā funkcijām; robežas, kuras nedrīkst pārkāpt neviens cilvēks – ne atsevišķs indivīds, ne atzīta autoritāte. Un šīs robežas nav nospraužamas citādāk, kā vien ar cieņu, kāda pienākas visam cilvēka organismam un tā funkcijām, saskaņā ar augstāk atgādinātajiem principiem un saskaņā ar pareizu “totalitātes principa” izpratni, kuru ir izklāstījis Mūsu priekštecis Pijs XII.
Baznīca – patieso cilvēcisko vērtību garants
18. Ir paredzams, ka šo mācību droši vien ne visi viegli uzņems: pārāk daudz balsu, kuras sacēluši mūsdienu sakaru līdzekļi, pretojās Baznīcas balsij. Viņa, taisnību sakot, nebrīnās, ka, līdzīgi savam dievišķajam Dibinātajam, ir “zīme, kurai runās pretī” ; bet Viņa nepārstāj tikpat lielā mērā ar pazemīgu nelokāmību sludināt visu morālo likumu, gan dabisko, gan evaņģēlisko. Tā nebija Viņa, kas ir radījusi šo likumu, tāpēc Viņa nevar būt tā tiesnese; Viņa ir tikai tā glabātāja un skaidrotāja, bez varas jebkad pasludināt par atļautu to, kas tāds nav, jo cieši un nemainīgi pretojas cilvēka patiesajam labumam.
Aizstāvēdama laulāto morāli visā tās pilnībā, Baznīca zina, ka Viņa veicina patiesi humānas civilizācijas nostiprināšanos. Viņa mudina cilvēku neatteikties no savas atbildības, lai to uzliktu tehniskajiem līdzekļiem; Viņa ar to aizsargā pašu laulāto cieņu. Uzticīga Pestītāja mācībai un piemēram, Viņa parāda sevi kā atklātu un nesavtīgu draudzeni cilvēkiem, kuriem Viņa pat tagad laicīgā ceļā vēlas palīdzēt “kā dēliem ņemt līdzdalību dzīvā Dieva, visu cilvēku Tēva, dzīvē”.
III. PASTORĀLĀS DIREKTĪVAS
Baznīca kā Māte un Skolotāja
19. Mūsu vārdi nebūtu adekvāta Baznīcas, Mātes un visu tautu Skolotājas, domu un gādības izpausme, ja, atgādinājuši cilvēkiem dievišķā likuma ievērošanu un respektēšanu attiecībā uz laulību, Mēs viņus neiedrošinātu uz pareizu dzimstības regulēšanu, jo īpaši grūtos apstākļos, kurus šodien piedzīvo ģimenes un tautas. Baznīca patiešām nevar attiecībā pret cilvēkiem izturēties citādāk nekā Pestītājs: Viņa pazīst to vājumu, Viņa ir līdzcietīga pret pūli, Viņa uzņem grēciniekus; bet Viņa nevar atteikties no tā likuma mācīšanas, kas īstenībā ir cilvēka dzīvības likums, atjaunots savā sākotnējā patiesībā un Dieva Gara vadīts.
Iespēja ievērot Dieva likumu
20. Baznīcas mācība par dzimstības regulēšanu, kas pasludina dievišķo likumu, daudziem var likties grūta vai pat neiespējama ieviešanai praksē. Un patiešām, kā visas cēlas un derīgas lietas, tā arī šī mācība prasa nopietnu pieeju un daudz indivīdu, ģimenes un sabiedrības pūliņu. Var pat teikt, ka tā nav ievērojama bez Dieva palīdzības, kas uztur un stiprina cilvēku labo gribu. Bet, ja labi padomā, nevar neieraudzīt, ka šīs pūles sekmē cilvēka cēlumu un dara labu cilvēku kopienai.
Savaldīšanās
21. Atbilstoša dzimstības regulēšanas prakse no laulātajiem vispirms prasa, lai viņi iegūst un saglabā stingrus uzskatus par dzīves un ģimenes patiesajām vērtībām un lai viņi cenšas iegūt spēju pilnībā pārvaldīt sevi. Neapšaubāmi, instinkta savaldīšana ar prātu un brīvo gribu prasa askēzi, lai laulāto dzīves jūtu izpausmes būtu pienācīgi regulētas, it īpaši periodiskas atturības ievērošanai. Savukārt šī kārtība, kāda piemīt laulāto šķīstībai, nevis noliedz laulāto mīlestību, bet, gluži otrādi, piešķir tai vēl augstāku cilvēcisku vērtību.
Tā prasa ilgstošas pūles, bet, pateicoties tās labdarīgai ietekmei, laulātie pilnībā attīsta savu personību, bagātinādami to ar garīgām vērtībām: ģimenes dzīvē tā ienes saskaņas un miera augļus un atvieglo daudzu problēmu risināšanu; tā veicina vērību pret partneri, palīdz laulātajiem atraidīt egoismu, patiesās mīlestības ienaidnieku, un nostiprināt abu atbildības sajūtas.
Vecāki no tā iegūst spēju vēl dziļāk un iedarbīgāk ietekmēt bērnu izglītošanu; bērnībā un jaunībā viņos tiek ieaudzināta pienācīga cieņa pret cilvēciskām vērtībām, kā arī mierīgi un harmoniski tiek attīstītas viņu garīgās un sajūtu spējas.
Radīt šķīstībai labvēlīgu gaisotni
22. Pie izdevības mēs vēlamies izglītības darbiniekiem un visiem atbildīgajiem par sabiedrības kopējā labuma nodrošināšanu, atgādināt, ka ir nepieciešams radīt gaisotni, kas ir labvēlīga audzināšanai šķīstībā, t.i., ar morālas kārtības respektēšanu veselīgai brīvībai gūt uzvaru pār patvaļu.
Visiem tiem, kam rūp civilizācijas progress un cilvēka augstāko garīgo labumu aizstāvība, ir pienākums sniegt skaidru un vienprātīgu nosodījumu visam, kas, pateicoties mūsdienu sociālās komunikācijas līdzekļiem, pārāk uzbudina sajūtas vai ved pie morālās izlaidības, kā arī attiecībā uz jebkuru pornogrāfijas vai amorālas uzvedības veidu. Aplam būtu meklēt attaisnojumu šīm nekrietnībām ar tā sauktajām mākslinieku vai zinātnieku prasībām  vai aizbildināties ar brīvību, ko šai jomā pieļauj valsts vara.
Uzsaukums sabiedriskajām autoritātēm
23. Civilās sabiedrības vadītājiem, kas ir galvenokārt atbildīgi par kopējo labumu un kas var tik daudz darīt morāles vērtību sargāšanas labā, Mēs sakām: Nepieļaujiet savas tautas morāles degradāciju; nepiekrītiet tam, ka likumīgā ceļā tai fundamentālajā sabiedrības šūniņā, kas ir ģimene, ieviešas prakses, kuras ir pretējas dabiskajam un dievišķajam likumam. Sabiedriskās varas var savādāk nodrošināt demogrāfiskās problēmas risinājumu: paredzot uz ģimenēm ievirzītu politiku, prātīgi izglītojot tautu ar programmu, kurā tiek respektēts morālais likums un pilsoniskā brīvība.
Mēs apzināmies lielās grūtības, kurās atrodas sabiedriskās varas attiecībā uz šīm lietām, it īpaši jaunattīstības zemēs.
Atbildot uz viņu pamatotajām bažām, Mēs esam veltījuši encikliku “Populorum progressio”. Tomēr līdz ar mūsu priekšteci Jāni XXIII Mēs atgādinām: “Šīs grūtības nav jārisina ar vēršanos pie metodēm un līdzekļiem, kas ir cilvēka necienīgi un kas savu izskaidrojumu gūst vienīgi materiālistiskā izpratnē par pašu cilvēku un viņa dzīvību. Patiesais risinājums atrodams vienīgi ekonomiskajā attīstībā un sociālajā progresā, kas respektē un sekmē patiesās cilvēciskās, individuālās un sociālās vērtības .” Būtu nopietna netaisnība vainot dievišķo Apredzību par to, kas, gluži pretēji, rodas no valdības gudrības trūkuma, nepietiekamas sociālās taisnības izjūtas, egoistiskas monopolizēšanās vai pat nosodāmas neuzņēmības pielikt nepieciešamās pūles un upurus, lai nodrošinātu tautas un visu tās bērnu dzīves līmeņa celšanos .
Lai visas atbildīgās varas, kā to dažas jau ir teicami izdarījušas, no jauna ar pilnu sparu nododas šo centienu īstenošanai. Un lai turpinās savstarpējās palīdzības izplatīšanās starp visiem lielās cilvēku saimes locekļiem: te paveras gandrīz neierobežots darbības lauks lielu starptautisku organizāciju aktivitātei.
Zinātnes darbiniekiem
24. Tagad vēlamies izteikt savu iedrošinājumu zinātnes darbiniekiem, kuri “var sniegt lielu pakalpojumu laulību un ģimenes labvēlīgai attīstībai un sirdsapziņas mieram, veicot kopīgus pētījumus, lai labāk noskaidrotu dažādos nosacījumus, kas sekmē dzimstības regulēšanu godīgiem līdzekļiem. ” Tāpēc, kā jau bija izteicies Pijs XII, ir īpaši vēlams, lai medicīnas zinātne gūtu panākumus pietiekami drošas dzimstības regulācijas izstrādē, kas balstītos uz dabisko ritmu ievērošanu . Tādējādi zinātnes darbinieki un, it īpaši katoļu zinātnieki, ar faktiem pierādīs, ka, tā kā māca Baznīca, “nevar būt īstas pretrunas starp dievišķajiem likumiem attiecībā uz dzīvības tālāknodošanu un to, kas veicina patiesu laulāto mīlestību”.
Kristīgajiem laulātajiem
25. Un tagad Mēs vērību tiešāk pievēršam Mūsu dēliem un meitām, it īpašiem tiem, ko Dievs aicina uz kalpošanu Viņam laulībā. Baznīca, mācīdama dievišķā likuma neaizskaramās prasības, vienlaikus sludina pestīšanu un ar sakramentiem atver ceļu žēlastībai, kura cilvēku dara par jaunu radību, spējīgu mīlestībā un patiesā brīvībā atsaukties sava Radītāja un Pestītāja iecerei un atrast Kristus jūga maigumu .
Lai kristīgie laulātie, paklausīgi Viņas balsij, atceras, ka viņu kristīgais aicinājums, kas aizsācies Kristībā, pēc tam tika precizēts un nostiprināts Laulības sakramentā. Ar to laulātie tika stiprināti un kļuva kā konsekrēti uzticīgai savu pienākumu izpildīšanai, sava aicinājuma īstenošanai līdz pat pilnībai un viņu pašu kristīgās liecības došanai pasaules priekšā . Viņiem Kungs ir uzticējis darīt redzamu cilvēkiem tā likuma svētumu un maigumu, kas savieno laulāto savstarpējo mīlestību ar viņu sadarbību ar Dieva, cilvēka dzīvības Devēja, mīlestību.
Mēs nekādi nevēlamies noklusēt grūtības, reizēm smagas, kas raksturīgas laulāto kristiešu dzīvei: viņiem, tāpat kā mums katram, “šauras ir durvis un spiedīgs ir ceļš, kas ved uz dzīvību ”. Tomēr šīs dzīvības cerībai ir jāapgaismo viņu ceļu, kamēr viņi cenšas drosmīgi dzīvot gudrībā, taisnībā un dievbijībā šajā laikā , zinādami, ka šīs pasaules iekārta pāriet .
Tāpēc lai laulātie uzņemas nepieciešamās pūles, balstīti ar ticību un cerību, kas “nepieviļ, jo Dieva mīlestība ir ielieta mūsu sirdīs ar Svēto Garu, kas mums ir dots ”; lai viņi ar neatlaidīgu lūgšanu izlūdz dievišķo palīdzību; lai viņi jo īpaši Euharistijā smeļ sev žēlastību un mīlestību. Un, ja uz viņiem vēl gulstas grēks, tad lai viņi nezaudē drosmi, bet ar pazemīgu neatlaidību vēršas pie Dieva žēlsirdības, kas ir dota Gandarīšanas sakramentā. Šādā veidā viņi varēs īstenot laulāto dzīves pilnību, kuru aprakstījis Apustulis: “Vīri, mīliet sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Baznīcu […] Tā arī vīriem jāmīl savas sievas kā sava miesa. Kas savu sievu mīl, tas mīl arī pats sevi, jo neviens nekad nav ienīdis savu miesu, bet gan to baro un kopj kā Kristus savu Baznīcu. […] Šis noslēpums ir liels, bet es to saku attiecībā uz Kristu un Baznīcu. Tāpēc arī ikviens no jums lai mīl savu sievu kā sevi pašu, bet sieva lai jūt bijību pret vīru.”
Apustulāts ģimeņu vidū
26. Starp augļiem, kas nāk no cēliem centieniem saglabāt uzticību dievišķajam likumam, viens no vērtīgākajiem ir tas, ka paši laulātie bieži vien izjūt vēlmi nodot savu pieredzi citiem. Tāpēc plašajā laju aicinājuma spektrā ienāk jauna un ļoti nozīmīga apustulāta forma – kalpošana līdzīgajiem: paši laulātie pāri kļūst apustuļi un pavadoņi citām ģimenēm. Neapstrīdami, starp daudzām apustulāta formām šī ir viena no tām, kas ir visvairāk piemērota mūsdienām.
Ārstiem un veselības darbiniekiem
27. Mēs ļoti augstu vērtējam ārstus un veselības darbiniekus, kuriem sava amata pildīšanā vairāk par visām cilvēciskajām interesēm rūp sava kristīgā aicinājuma augstās prasības.
Lai viņi turpina pie katras izdevības veicināt ticības un laba saprāta iedvesmotus risinājumus, un lai ar tiem tiecas iegūt atzīšanu un cieņu savā vidē. Lai viņi arīdzan uzskata par profesionālu pienākumu iegūt visas nepieciešamās zināšanas šajā delikātajā jomā, lai laulātajiem, kurus viņi konsultē, varētu sniegt prātīgus padomus un pareizas vadlīnijas, kuras laulātie pamatoti gaida.
Priesteriem
28. Dārgie dēli priesteri, kas ar savu aicinājumu esat cilvēku un ģimeņu garīgie padomdevēji un pavadoņi, Mēs tagad griežamies pie jums ar paļāvību. Jūsu pirmais uzdevums, it īpaši tiem, kas māca morālteoloģiju, ir nepārprotami pasniegt Baznīcas mācību par laulību.
Sava kalpojuma pildīšanā esiet pirmie, kas ar savu piemēru iekšēji un ārēji rāda paklausību Baznīcas Maģistērijam. Šī paklausība pienākas, kā jūs to zināt, ne tik daudz iepriekšminēto motīvu dēļ, kā, pateicoties Svētā Gara gaismai, kas īpaši dota Baznīcas ganiem patiesības skaidrošanai . Jūs zināt arī to, ka sirdsapziņu miera un kristīgās tautas vienotības labā ir ārkārtīgi svarīgi, lai morāles, kā arī dogmas jomā, visi turētos pie Baznīcas Maģistērija un runātu vienā valodā. Tāpēc ar visu sirdi Mēs jums no jauna vēstam lielā apustuļa Pāvila rūpju pilno uzsaukumu: “Brāļi, mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā es jūs lūdzu, lai jūs būtu saticīgi un lai starp jums nebūtu šķelšanās, bet lai jums būtu viens gars un vienas domas.”
29. Nekādi nemazināt Kristus pestījošo mācību ir izcila dvēseļu mīlestības forma. Bet tai vienmēr ir jādarbojas kopā ar pacietību un labestību, kuras paraugu ir devis pats Kungs ar savu izturēšanos pret cilvēkiem. Nācis nevis tiesāt, bet pestīt , Viņš tiešām bija nepiekāpīgs ļaunuma priekšā, bet pret cilvēkiem – žēlsirdīgs. Savu grūtību vidū lai laulātie vienmēr priestera vārdos un sirdī gūst Pestītāja balss un mīlestības atbalsi. Runājiet ar paļāvību, dārgie dēli, pilnīgi pārliecināti, ka Dieva Gars, kas vienlaikus ir klāt Maģistērijam mācības izklāstīšanā, iekšēji apgaismos ticīgo sirdis, tās uzaicinādams dot savu piekrišanu. Māciet laulātajiem nepieciešamo lūgšanas ceļu, sagatavojiet viņus, lai viņi biežāk ticības pilni tuvotos Euharistijas un Gandarīšanas sakramentiem, nekad nezaudēdami drosmi sava vājuma dēļ.
Bīskapiem
30. Dārgie un cienījamie brāļi bīskapu kārtā, ar kuriem Mums kopā ir visvairāk rūpes par Dieva tautas garīgo labumu, pie jums vēršas Mūsu cieņas un mīlestības pilnās domas šīs enciklikas nobeigumā. Mēs visiem jums adresējam neatliekamu uzaicinājumu. Kopā ar priesteriem, jūsu līdzstrādniekiem, un savu ticīgo tautu dedzīgi un nenogurstoši strādājiet laulības sargāšanas un svētuma labā, lai tā vienmēr tiktu izdzīvota visā tās cilvēciskajā un kristīgajā pilnībā. Uzskatiet šo misiju kā neatliekamu atbildību šajā laikā. Kā jūs to zināt, tā ietver saskaņotu pastorālu rīcību visās cilvēka aktivitātes jomās – ekonomiskajā, kultūras un sociālajā. Tikai vienlaicīga šo atšķirīgo sektoru uzlabošana īstenībā ne vien apmierinās, bet arī darīs vieglāku un priecīgāku vecāku un bērnu dzīvi ģimenes klēpī, kā arī brālīgāku un mierīgāku cilvēku sabiedrības pastāvēšanu, uzticīgi turoties pie Dieva ieceres attiecībā uz pasauli.
Beigu uzsaukums
31. Cienījamie brāļi, mīļie dēli, un jūs visi labas gribas cilvēki, liels tiešām ir izglītošanas, progresa un mīlestības darbs, uz kuru Mēs jūs aicinām, uz Baznīcas mācības pamata, kuras pēctecis ir Pēteris, kas līdz ar saviem brāļiem bīskapu kārtā ir tās sargātājs un skaidrotājs. Mums ir cieša pārliecība, ka tas ir patiešām liels darbs gan pasaules, gan Baznīcas labā, jo cilvēks nevar citādāk atrast īstu laimi, pēc kuras viņš ar visu savu būtību ilgojas, kā vien cienīdams likumus, kurus Dievs ir ierakstījis viņa dabā un kurus viņam jāievēro ar apdomību un mīlestību. Pār šo darbu, tāpat kā pār jums visiem un īpašā veidā pār laulātajiem, Mēs piesaucam svētuma un žēlsirdības Dieva žēlastības pārpilnību, un kā apliecinājuma zīmi tai Mēs jums dodam Savu apustulisko svētību.
Dots Romā, pie sv. Pētera, 1968. gada 25. jūlijā, Sv. Apustuļa Jēkaba svētkos, Mūsu pontifikāta sestajā gadā.
PĀVILS VI
 
Lasiet vēl
Pāvests Pāvils VI par encikliku Humanae Vitae
Pilnīgas pašatdeves nozīme