Māte Terēze par dzīvības svētumu

Jēzus kļuva par bērnu, lai mūs mācītu mīlēt bērnu. Bērna acīs es redzu dzīvības garu, Dieva Garu.
Mums ir jāuzupurējas, lai aizsargātu dzīvību. Ir alkas pec materiālajām lietām. Cilvēkiem vajag vairāk mašīnu, vairāk tehnikas, bet ģimenes dzīvei neatliek laika.
 
Kad premjerministrs Neru ieradās atklāt musu bērnunamu Deli, viņš skatījās uz pamestajiem bērniem, kurus mēs bijām pieņēmuši, un teica:
“‘Rupējieties par šiem bērniem. Varbūt kāds no viņiem reiz kļūs par premjerministru.”‘
 
Šodien mes raugāmies uz pasauli un redzam, ka šis mazais, nedzimušais bērns ir kļuvis par nāves mērķi, par iznīcināšanas, par slepkavības mērķi. Atcerēsimies Dieva teikto – “‘pat ja māte aizmirstu”‘- bet mātei ir neiespējami aizmirst – “‘pat ja māte aizmirstu, es tevi neaizmirsīšu.”‘
Un tomēr – mātes šodien aizmirst savus bērnus. Ne tikai aizmirst, bet pat iznīcina tos. Kāpēc? Māte baidās no bērna, no šī mazā, nedzimušā bērna, … no visskaistākās Dieva mīlestības radības, … no Dieva dāvanas.
Tāpēc šodien pateiksimies Dievam par to, ka mūsu vecāki ir milējuši mūs. Pateiksimies Dievam.
Lūgsim šodien, lai katra māte nebaiīitos pabarot vēl vienu bērnu, izglītot vēl vienu bērnu, uzņemties rūpes par vēl vienu bērnu.
 
Daudz ciešanu ir pasaulē, ļoti daudz. Ir materiālas ciešanas: bads, pajumtes trūkums, dažādas slimības. Bet vislielākās ciešanas, pēc manām domām, sagādā vientulība, mīlestības trūkums, kad nav neviena. Aizvien vairāk un vairāk man nākas saprast, ka vissmagākā slimība, kādu vien cilvēks var pieredzēt, ir apziņa, ka tu neesi gribēts.
Kad cilvēki sapratīs, ka viņu cietējs kaimiņš ir pats Dievs. Tajā dienā izzudīs nabadzība, un mums, žēlsirdības misionāriem, vairs nebūs ko darīt.
 
Aborts ir miera slepkava pasaulē, lielākais miera grāvējs, jo, ja māte spēj iznīcināt pašas bērnu, citiem neatliek nekas cits, kā nogalināt vienam otru. Nav nekā, kas viņus atturētu no tā.
 
Visiem jaunajiem es saku: jūs esat nākotne ģimenes dzīvei. Jūs esat nākotne savas dzīves izveidošanai par kaut ko skaistu Dievam, tīrai mīlestībai. Tas, ka jus mīlat viens otru, ir skaisti. Bet neaptraipiet, neizpostiet to. Saglabājiet šķīstu savu sirdi. Saglabājiet šķīstu savu mīlestību tā, lai savā laulību dienā jūs varētu dot kaut ko patiešām skaistu viens otram – tīras mīlestības prieku.
Un, ja tomēr ir misējies, tad neiznīciniet bērniņu, palīdziet viens otram gribēt bērniņu, pieņemt vēl nedzimušo bērniņu. Neiznīciniet viņu, jo vienai kļūdai nedrīkst sekot vēl lielāks ļaunums. Varbūt tā bija kaislības radīta kļūda, bet dzīvībiņa tomēr pieder Dievam, un jums abiem kopā tā ir jaaizsargā, jāmīl un jārupējas par to, jo šis bērniņš ir radīts pēc Dieva attēla, viņš ir Dieva dāvana.
 
Dieva radīta cilvēka dzīvība ir svēta, un tai ir bezgalīga vērtība, jo Dievs ir radījis katru būtni, ieskaitot nedzimušo bērnu. Nedzimušajā bērnā ir Dieva attēls.
 
Man dzīve nozīmē visskaistāko Dieva dāvanu cilvēcei. Tāpēc cilvēki un valstis, kuras iznīcina dzīvību ar abortiem un eitanāzijām, ir visnabadzīgākās, jo viņiem nepietiek pajumtes vēl vienam sirmgalvim. Tāpēc viņiem jāizdara vēl viena cietsirdīga slepkavība šajā pasaulē.
 
Novēlu jums Dievmātes prieku, kurā, esot pazemīgai sirdī, Jēzus varēja iemājot deviņus mēnešus.
Svētais Jāzeps ir visapbrīnojamākais paraugs! Kad viņš atklāja, ka Marija ir mātes cerībās, viņam bija jāizdara tikai viens – jāaiziet pie priestera un jāpasaka: “Manai sievai būs bērns, bet ne no manis.” Viņam bija jāizdara tik vien, un Marija tiktu nomētāta ar akmeņiem, jo tāds bija likums. Bet ko darīja Jāzeps? Viņš ļoti mīlēja Mariju, viņš neko nezināja, viņam bija pateikts tikai tas, ka viņa ir mātes cerībās. Un tad viņš nolēma: “Es no viņas aiziešu.” Un likums bija tāds, ka, ja viņš aizietu, atstādams savu sievu gaidām bērniņu, ar akmeņiem tiktu nomētāts viņš.
Vai jūs redzat svetā Jāzepa maigo mīlestibu uz Mariju? Viņš neko nezināja, viņš neko nesaprata, neviens vinam neko neteica, un tomēr viņš mīlēja Mariju tik ļoti, ka bija gatavs, lai cilveki nomētā ar akmeņiem viņu pašu, nevis Mariju. Tā ir mīlestība, kādu es lūdzu jums.
 
Ir ļoti sāpīgi apzināties, kas notiek Rietumu zemēs – bērns tiek iznīcināts, baidoties, ka bērnu būs par daudz, ka tos vajadzēs pabarot un izglītot. Es uzskatu, ka cilvēki, kuri tā rīkojas, ir visnabadzīgākie pasaulē. Bērns ir Dieva dāvana.
 
Manuprāt, visnabadzāgākā zeme ir tā, kur jānogalina nedzimušais, lai nodrošinātu vairāk lietu un izpriecu. Šie cilvēki baidās pabarot vēl vienu bērnu!
 
Es uzskatu, ka vienalga – legāli vai nelegāli – bet neviena cilveciskā roka nedrīkst pacelties, lai nogalinātu dzīvību, jo dzīvība ir Dieva dzīve mūsos, arī nedzimušajā bērnā. Es domāju, ka Dievs sadzird to bērnu kliedzienus, kuri tiek nogalināti jau pirms ierašanās pasaulē.
 
Jēzus ir teicis, ka Viņa Tēva acīs mēs esam daudz nozīmīgāki nekā zāle, putni un lauka puķes. Ja jau Viņš rūpējas par tiem, tad nesalīdzināmi vairāk Viņš rūpējas par savu paša dzīvi mūsos. Viņš nevar mūs nodot. Dzīvība ir lielākā Dieva dāvana cilvēkam, un cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla. Dzīvība pieder Dievam, un mums nav tiesību iznicināt to.
 
Mēs neesam radīti tikai kā viens no daudziem. Tāpēc ir tik brīnišķīgi apzināties nedzimuša bērniņa klātbūtni, šo Dieva dāvanu. Vislielākā Dieva dāvana ģimenei ir bērns, jo viņš ir mīlestības auglis. Ir tik brīnišķīgi apzināties, ka Dievs ir radījis bērnu, ir radījis jūs, mani, arī nabagu, kas ir uz ielas. Arī izsalkušo un kailo Viņš ir radījis pēc sava attēla, lai viņš mīlētu un tiktu mīlēts, nevis būtu vienkārši viens no daudziem.
 
Mēs esam radīti pēc Dieva līdzības. Ikviens bērns ir radīts lielākām lietām – mīlēt un būt mīlētam.
 
Nāciju vadītājiem, – kā bagāto, tā nabago zemju, – es saku: “Neuzticieties ieroču varai! Noteikti un taisnīgi ejiet atbruņošanas ceļu, lai noteiktu vajadzīgos līdzekļus īstiem, lieliem civilizācijas mērķiem un kopīgi cīnītos pret badu un slimībām, lai katrs cilvēks dzīvotu un nomirtu cilvēka cienīgi.

Arī Svētajos Rakstos, kur runā Dievs, mēs lasām kaut ko ļoti skaistu. Viņš saka: “‘Pat, ja māte varētu aizmirst savu bērnu, es tevi neaizmirsīšu. Es esmu iegrebis tevi savas rokas delnā. Tu esi man dārgs. Es saucu tevi vārdā.” Lūk, kāpēc tikko dzimušam bērnam, mēs dodam vārdu. Vārdu, kurā Dievs viņu ir saucis jau mūžīgi – lai viņš mīlētu un tiktu mīlēts.
 
No grāmatas “Mīlestība vienmēr ir laikā – Mātes Terēzes apceres katrai dienai”