Mīlestība un iemīlēšanās

Cilvēka dzīvē pienāk tāds laiks, kad blakus mīlestībai uz Dievu, Tēvzemi un savu ģimeni tas sāk izjust simpātijas arī pret pretējo dzimumu. Šī stiprā aizraušanās nereti tiek skaidrota kā visaptveroša un dziļa mīlestība, lai gan, kā teica kāds mācīts psihologs, no simpātijas līdz empātijai ir tāls ceļš. Izjustās simpātijas ļauj skatīt izvēlēto personu kā to, kuras klātbūtne rada daudz prieka un laimes. Ir patīkami, ka ir kāds, kuram var uzticēties, ar kuru var doties pastaigā, uz diskotēku, kino vai vienkārši apēst saldējumu. Apgalvojums ”Man patīk būt kopā ar Tevi” vēl nenozīmē, ka “Es Tevi mīlu”.

Ko mēs zinām par mīlestību
Mīlestība ir vērsta uz otru cilvēku, pre tējā gadījumā tā būtu patmīlība vai ego isms. Vajadzība kādu mīlēt un šīs vaja dzības īstenošana pieaug ar gadiem. Līdz patiesai mīlestībai ir jāaug pastāvīgi. Tā ir kā talants, kas neattīstās bez mūsu līdz dalības, bet prasa lielu piepūli un ikdienas centienus. Empātija ir spēja iejusties otra cilvēka pārdzīvojumos un vajadzībās. Tas ir jūtīgums ne tikai attiecībā uz sevi, bet arī spēja iejusties citu cilvēku problēmās. Empātija ir neatņemama mīlestības iezī me, kas vērsta uz otras personas intere sēm, kad vēlme darīt otram labu parādās konkrētās darbībās.

Mīlestība un iemīlēšanās
Iemīlēšanos no mīlestības ļoti strikti nošķir laiks. Iemīlēšanās ir stipra, bet pār-ejoša. Raksturīga mīlestības īpašība ir tās stabilitāte, bet iemīlēšanās, savukārt, ir arī vairāk savtīga. Ja mīlestībā cilvēki veltījas viens otram, tad iemīlēšanās vai rāk koncentrējas uz savu ego: “Ak, cik man labi būt kopā ar Tevi, Tev vienmēr jā-atvēl man savs laiks, gribu būt Tev vissva rīgākā!” Mīlestība turpretī saka: ”Tu esi man dārgs, mīļš, vēlu Tev labu, vēlos būt ne tikai ar Tevi, bet Tev – Tevis dēļ!”
Iemīlēšanās var būt akla, tā nedomā par spontānas rīcības sekām. Mīlestība rūpējas, lai otru neievainotu, nenodarītu tam ko sliktu. Iemīlēšanās gadījumā sva rīga ir labsajūta “te un tagad”. Toties mī lestība sliecas domāt par nākotni, tā ir stiprāka nekā iemīlēšanās, jo ir attiecinā ma uz visas dzīves nostāju, bet iemīlēša nās – tikai pārejošas emocijas, kuru ob jekts var mainīties.

Mīlestība un iekāre
Mūsdienās daudzas filmas izsauc ie spaidus, kuru rezultātā cilvēki sāk jaukt mīlestību ar iekāri un pat uzskata tās vien līdzīgas. Tā rezultātā mīlestības nozīme samazinās, cilvēks tiek padarīts par lietu, un patiesas attiecības izjūk, jo cilvēki no tām vienkārši baidās. Iekāre ir saistīta ar iztēles impulsu un vēlmi “dabūt” otru cil vēku sev. Mīlestībā atveras jūtas, kas izpaužas konkrētā darbībā, vērstā uz otra cilvēka labumu. Pornogrāfijas producenti ar saviem ražojumiem stimulē iekāres at tīstību, no tā gūstot lielu peļņu. Ja Tava vēl jaunā psihe nav pornogrāfijas samai tāta, tad tas, kas nav tikumisks, Tevi traucē. Tu esi spējīgs to kritizēt un centies iz -vairīties no piedāvātās vulgaritātes. Iekāre pazemo cilvēka cieņu, tāpēc vesels cil vēks negrib nostādīt savas attiecības ar citiem šādā līmenī. Protams, laulāto mī lestībā erotikai ir svarīga vieta, jo tā atklāj intīmās tuvības vēlmi. Mīlestībā otrs cil vēks tomēr vienmēr ir persona, kuras ķer menis, psihe un gars ļauj veidot labas un stabilas attiecības. Iekāre, savukārt, nerēķinās ar visu cilvēku – tikai ar tā skais tumu, kas tiek uztverts kā apmierinājumu sniedzoša prece. Vīrieša un sievietes vie notība nav pilnīga un īsta bez mīlestības. Iekāre var kļūt par pamatu daudziem sek suāliem noziegumiem, ļaujot pieņemt arī prostitūciju. Labi, ka daudzās valstīs tā tomēr nav legalizēta. Mīlestību no iekāres atšķir noturīguma un uzticības īpašība. Iekāre ar apmierināju ma mirkli uz kādu laiku pazūd, mainīties var arī iekāres objekts. Mīlestība ir nemainīga un uzticīga.

Mīlestība un bauda
Katrs no mums ir piedzīvojis, cik patīkami būt mīlētam. Mīles tība tomēr ir kas vairāk par baudu un nav vērsta uz sava labuma meklēšanu.
Tieši mīlestība dara mūs spē -jīgus uzņemties to, kam vajadzī ga piepūle un pašaizliedzība. Patei coties mīlestībai, esam spējīgi būt kopā ar otru cilvēku ne tikai priekos, bet arī bē dās, grūtās un vieglās dienās, atpūtā un darbā, svētkos un ikdienā. Mēs dāvinām savu klātbūtni, kas nepieviļ.
Laulības, kuras noslēgtas iekāres vai baudas dēļ, neizturēs laika pārbaudi. Va jag prast atšķirt īstu mīlestību no tās aiz vietotājiem un rūpēties par savu spēju mīlēt, lai došanas pārsvars pār ņemšanu nepārtraukti augtu, lai tiekšanās pēc sava labuma pārveidotos par vēlmēm pēc otra cilvēka labuma, jo mīlestība ir ne tikai jū tas, bet arī nostāja, kam bez emocionālās iesaistīšanās raksturīgs arī apzinātas iz vēles un brīvas gribas elements, un kon krēta darbība, kas kalpotu mīlētās personas labumam.
Rūpes par savu intelek tuālo, emocio nālo un garīgo attīstību kalpo mīlestībai tās piedzimšanas un izaug smes proce sā, sevis sagatavošanā par pēc iespējas lielāku mīlestības dāvanu.

Izvēlēties mīlestību
Cilvēka cienīga nostāja ir atrašanās mīlestības, nevis iemīlēšanās, iekāres vai baudas pusē. Cilvēka lielums mērāms tikai ar mīlestības mēru. Jāmīl ir visi cil vēki: gan izsalkušie bērni Āfrikā, gan ve cāki, skolotāji un kaimiņi. Jāmīl Tēvzeme un daba, un tās Radītājs – Dievs.
Visa pasaule ir izslāpusi pēc mīles tības, un tikai tad tā var labi attīstīties un darboties, kad ir iegremdēta siltos mīles tības staros.
Ir arī īpaša, divu cilvēku mīlestība, kas vieno laulātos uz mūžu. Pateicoties tai, rodas ģimenes, kurās dzimst jauni cilvēki. Arī viņiem ir vajadzīga mīlestība tāpat kā puķei saules gaisma.
Katram bez izņēmuma – gan Tev, gan man, ir jāizplata mīlestība, bez kuras nav ne labuma, ne skaistuma, ne dzīvības. Katram par to ir jārūpējas, jāpalīdz otram atpazīt savas emocijas un neuzskatīt mī lestības atblāzmu par mīlestību.
Nevajag steigties ar lēmumu ietvert kādu savā mīlestībā, jo tā nav mirkļa, bet visas dzīves izvēle.
Jau Leonardo da Vinči ir teicis, ka “Būt cilvēkam, nozīmē – mīlēt”. Ikviens no mums grib mīlēt un vēlas būt mīlēts. Bez mīlestības attīstība un dzīve nebūtu iespējama. Nereti cilvēki jauc mīlestību ar kaut ko pavisam citu. Noteikti ne reizi vien esi dzirdējis teicienu: “Mīlestība no pirmā acu uzmetiena”. Tie ir tik romantiski, jūtu pilni vārdi, un tomēr tie neatspoguļo visu patiesību par mīlestību. Aizraušanās, apmātība, iemīlēšanās vēl nav mīlestība. Tās var kalpot par mīlestības veidošanās sākumu, bet tikpat labi tās var būt arī pārejošas jūtas, kurām nav perspektīvas.

Mīlestība izpaužas attieksmē
Tāpat kā grūti piekrist apgalvojumam, ka “durvis jau ir māja”, tāpat jūtas, kas ir viens no mīlestības elementiem, nevar attiecināt uz visu mīlestību kopumā. Kat ram no mums ir prāts, lai domātu, sirds un rokas, lai pārdzīvotu un darbotos. Tā pēc arī mīlestībā izšķir intelektuālo, emo cionālo un darbības sfēru. Lai runātu par mīlestību, nepietiek tikai ar “jūtu aizkus tinājumu”. Tam ir jābūt apzinātam lēmu mam un savstarpējai sevis iepazīšanai, tā var būt emocionāla iesaistīšanās, pēc kuras jāseko konkrētiem darbiem otra cil vēka labā.
Ir neiespējami, ka tas viss notiktu vienā acumirklī. Mīlestība nav viens mirklis, bet gan process, kuram jāseko līdzi. Iemīlē šanās laikā vai aizgrābtības brīdī var šķist, ka viss tiek kontrolēts. Mīlestībā nav no teiktu likumsakarību. Liela nozīme ir brīvai gribai un apzinātai izvēlei. Tas, ka Tev kāds iepatīkas pirmajā mirklī, vēl neliecina par mīlestību.
Tādus brīžus var piedzīvot daudzkārt, bet patiesai mīlestībai jābūt vienai, ar skaidru lēmumu un pārliecību, ka tai var allaž uzticēties. Interese par kādu vienu personu var pārtapt mīlestībā, bet tas tomēr prasa laiku un daudz labu darbu, tas nevar notikt uzreiz vai nākt kā zibens no skaidrām debesīm.

Mīlestība ir spēcīgāka par iemīlēšanos
Diemžēl nav viegli uzreiz atšķirt mīles tību no patīkamas aizraušanās. Stipras emocijas veicina to, ka iemīlējies jaunie tis vai jauniete skatās uz pasauli caur “rozā brillēm”. Tas bieži izsauc nerealitā tes sajūtu un padara neiespē jamu patie su otra cilvēka iepazīšanu. Emociju pār pilnībā padsmitniekam grū ti noticēt, ka piedzīvotais romantisms nav garantija no pietnām attiecībām. Piedzīvojot iemīlēša nās laimi, aizmirstam, ka visu emo ciju raksturīgākā īpašība ir mainīgums. Tikai apzināta, no brīvas gribas radusies at tieksme var būt nemainīga. Mīlestība nav tikai emocionāla iesaistīšanās, kurai pie derīga ne vien daudzkārtēja augšupeja un kri tieni, bet arī brīvprātīga rūpju uzņem šanās par laulību. Kāds, kurš ir iemīlējies tikai apziņā, ka mīl, drīzāk mīl sevi nevis otru cilvēku. Šāda emociju nestabilitāte rada arī saistību nestabilitāti. Ne velti tautā saka, “lai iepazītu draugu, ar viņu kopā jāapēd pudu sāls”. Tas attiecas arī uz per sonām, kuras vēlas saistīties ar laulības saitēm, jo tas nav tikai brīža piedzīvojums, bet lēmums uz visu mūžu. Tik svarīga lē muma pieņemšana tikai gadījuma im pulsa iespaidā ir ļoti riskanta, jo nereti tiek pieļautas daudzas kļūdas, kuru re zultātā ģimenes izirst.

Mīlestība ir stiprāka par “seksu”
Divu iemīlējušos cilvēku attiecības bie ži vien sarežģī arī pāragra seksuāla piere dze. Mīlestība un dzimumdziņa nav viens un tas pats. Seksualitātes instinkts ir arī dzīvniekiem, bet tas aprobežojas tikai ar bioloģisko jomu. Cilvēku dzimumdzīvei ir savstapēji radoša nozīme. Brīža aizrauša nās arī seksuālajā jomā nav pietie kams iemesls, lai sāktu dzimumdzīvi. Tādēļ ķer meņa ilgu, jūtu un gara harmonijas sa sniegšana prasa laiku un spēju valdīt pār sevi. Cilvēkam, kam ir brīva griba, jākon trolē sava seksuālā uzvedība, lai neie vainotu ne citus, ne sevi. Šī kon trole jāapzinās, izvēloties mī lestības, nevis aklas iekāres ceļu. Sākot dzimumdzīvi, jau nieši ne vienmēr apzinās, ka tā nozīmē arī nopietnas saistības. Šāda dzimumdzīve sarežģī at tiecības, ja nepiepilda uz tām liktās cerības piesaistīt otru cilvēku.

Mīlestība nepāriet
Vieni cilvēki domā, ka tikai stiprās jūtas, kādām pakļaujas pusaudži, atklāj mīlestības aiz raujošo spēku. Citi uzskata, ka pusaudži esot spējīgi mīlēt spē-cīgāk nekā vecāki cilvēki. Daļa cilvēku ir pārliecināti, ka ar gadiem mīlestība top par pieradumu. Šis pieņēmums ir daļēji pa tiess. Daudzas pusaudžu laulības tiek noslēgtas tāpēc, ka “bērns jau ceļā”, un tās izjūk pirmā pusgada laikā. Vēlāk nāk apjausma par to, ka aizraujošās emoci jas un iemīlēšanās sajūta tomēr nav bi jusi mīlestība, taču tā nes sev līdzi apju kumu un bailes no turpmākas neizdoša nās. Izrādās, ka vajag lielu pacietību un prātīgumu, lai mīlestības pavards degtu. To pašu piedzīvo arī pieaugušie, kuru mī lestība visu laiku mainās, bet nepāriet. Rūpējoties par savu mīlestību, vecāki cil vēki, nepārtraukti viens otru iepazīstot, spēj arvien skaidrāk parādīt, cik ļoti tie vē-las gūt abpusēju labumu. Konkrēta rī cība, kas izriet no mīlestības jūtām, laika gaitā aizvien vairāk piemē rojas tiešajām vaja dzībām. Vispusīgāk iepazīstot sevi, izpētot un uzzinot, kas arī otram vai rāk pa tīk, viņi var nepārtraukti bagātināt viens otru.
Tas, protams, nenozīmē, ka laulībā, kas ir balstīta uz patiesu mīlestību, nav konfliktu, nesaprašanās vai problēmu. Taču tādā gadījumā vajadzētu tās atri sināt, nevis “pārtraukt” laulību.
Kas tad liedz laulātajiem no jauna mē ģināt saprast vienam otru? Kas liedz ko pīgi izdomāt, kāda ir vislabākā un “īstākā” iz eja no grūtas situācijas?
Kopīgi meklēti atrisinājumi, kopīgi ap spriestie “par” un “pret” palīdz pieņemt pareizo lēmumu. Abpusējas debates pa līdz saprast katra individuālo nostāju un sasniegt vienojošo risinājumu. Patiesa mīlestība, kura ir iz turējusi ne vienu vien laika pārbaudi, dod daudz apmierinājuma un dziļu, miera pil nu laimi.
To, kāds īsti ir cilvēks, atklāj viņa spēja mīlēt. Lai kādam dāvātu savu mīlestību, tā jāpiedzīvo pašam. Šī pieredze, piepil dot mūsu sirdis, dara tās mīlošas.

Mīlestība pirmajās dzīves dienās
Ja Tev ir jaunāks brālis vai māsa, vai kāds cits pazīstams mazulis, tad tu jau zini, cik labi šis cilvēka bērns apzinās, ka ir visu uzmanības centrā. Lai gan ķerme nītis viņam vēl maziņš, viņam vajadzīgi palagi, jaciņas, spēlītes, higiēnas piede rumi, u.c. Viņam tik ļoti nepieciešamas pieaugušo rūpes. Pats viņš nespēj ne paēst, ne pārģērbties. Viņš māk tikai žēli raudāt, lai vēstītu, ka ir izsalcis vai apsla pinājies. Veltot tam savu uzmanību, rūpes, apmierinot viņa vajadzības, vecāki izrāda savu mīlestību. Tas viss ir pareizi, jo cil vēkam jau jāizjūt mīlestība, ko viņam dāvā otrs, lai viņš pats varētu mīlēt. Kamēr bērns mazs, ir īstais laiks uzlādēt “emocionālos akumulatorus”. Zīdainim nepārtraukti va jag kāda klātbūtni, tuvumu, rūpes, siltu mu. Tas ir laiks, kad mīlestību vairāk saņem, nekā dod. Maza bērna iespējas kādu apdāvināt ar mīlestību ir visai iero bežotas. Pirmā zīme tam, ka bērns ir pie ņēmis kāda mīlestību, ir viņa smaids. Gai dīta un plānota bērna ieņemšana, rūpes par to jau pirms dzimšanas, proti, izvairī šanās no visa, kas varētu viņam kaitēt (alkohols, nikotīns, rentgens u.c.), kā arī nepārtraukta klātbūtne pēcdzemdību lai kā un zīdaiņa vecumā, gatavo augsni pa reizai mīlestības attīstībai un jauna cilvēka ievadīšanai dzīvē.

Kā mīl pirmsskolas vecuma bērns?
Pirmsskolas vecumā paplašinās bēr na paziņu loks, kļūst nozīmīgāki kontakti ar vienaudžiem. Par stipru pieķeršanos lie-cina kādas pirmsskolas meitenes sacītais: ”Tā ir mana draudzene, un tu nedrīksti ar viņu spēlēties!” Tādā vecumā autoritāte ir ne tikai māte vai tēvs, bet arī bērnudārza audzinātāja, vēlāk skolā – klases audzinā tāja. Bērns jau spēj izteikt savas vajadzī bas un palūgt konkrētu lietu. Viņa prob lēmas viņam vēl aizvien šķiet svarīgākas, viņam ir grūti dalīties ar savu šokolādi vai spēlīti. Viņš vēl tikai mācās būt kopā ar kādu. Mazs cilvēks ir ļoti pieķēries sev mī ļām un tuvām personām. Viņš atceras, ka vectēvs atnesa grozu ar apelsīniem, bet vecmāmiņa uzdāvināja sarkanu mašīnīti. Bērns māk patiesi izrādīt savu prieku un būt pateicīgs par visām dāvanām. Aizbrau-cot uz nometni, viņš zina, kur aizsūtīt kar tiņu: ”Mīļie vecāki, atsūtiet naudiņu!” Tieši šinī laikā veidojas māka pieķerties mīļo tajam cilvēkam un neatkārtojamība, kas ir uzticības pamatā. Šo iemaņu apgūšana ir neatņemama sastāvdaļa vēlākai laulāto mīlestībai, lai tā būtu uzticīga, izturīga un neatkārtojama, lai nepazītu skaudības, bet zinātu, kā otram vēlēt labu. Ja mēs paši esam piedzīvojuši kāda rūpes, uz manību un sirsnību, mums ir vieglāk mīlēt un iz rādīt personīgas rūpes par otru cilvēku.

Empātija – pusaudžu sasniegums
Nākamais etaps mīlētspējas attīstībā ir apgūt prasmi iejusties otra cilvēka va jadzībās. Šī empātija*, kas attīstās jau nībā, ļauj pusaudzim saskatīt ne tikai sa vas, bet arī citu rūpes un kopā tās pārdzī vot. Tāds pusaudzis ir spējīgs iejusties un just kopā ar citiem. Viņš apzinās sevi kā cilvēces daļu, viņam nav vienaldzīgas noskumušu cilvēku un arī visas pasaules problēmas. Pareizi izprasta mīlestība liek viņam nevis sevi nostādīt uz pjedestāla, bet gan pievērst uzmanību citiem. Saska rē ar citu cilvēku problēmām savējās no bāl un kļūst nesvarīgākas. Tāda nostāja palīdz darboties to cilvēku labā, kas cieš un kalpo par izejas punktu nākamajam etapam, kad mīlestības izpausme jau ir konkrēta rīcība otras personas labā.
Nobriedusi mīlestība
Pieaugušu cilvēku nobriedusī mīlestī ba izpaužas ne tikai vēlmē būt kopā ar mīlēto personu, ne tikai uzticībā un sav starpējā sapratnē, risinot kādas problē mas, bet arī konkrētā rīcībā otra cilvēka labā. Gatavība kādu apdāvināt nenozīmē tikai doties uz veikalu un nopirkt dāvanu, bet gan jau iepriekš krāt informā ciju par to, kas konkrētai personai patīk un kas spēs to iepriecināt. Nobriedusi mī lestība nav tikai laulāto un vecāku mīles tība. Dau dzi cilvēki kā mātes un sievietes piemēru uztver Māti Terēzi no Kalkutas, bet par miera un mīlestības iemiesojuma tēvu kā piemēru min pāvestu Jāni Pāvilu II. Zīmīgi ir tas, ka šie cilvēki ir devuši ce libāta solījumu, viņi nav bijuši tēvs un māte fiziskā nozīmē, – viņu tēvišķā un mātišķā mīlestība neaptver tikai dažus cilvēkus, tā aptver ļoti daudzus.
Māte Terēze ar patiesi mātišķu mīles tību noliecās pār mirstošajiem Kalkutas ielās, dziedināja viņu brūces, baroja un neatstāja vienus pašus nāves brīdī. Jānis Pāvils II ar lūgšanām, svētceļojumiem un sacītajām mācībām aizsniedz katra cilvē ka sirdi, nesot uz saviem pleciem visas pa-saules problēmas. Tāda kalpošana pra sa ļoti lielu mīlestību, pilnīgu atdevi un ne-dziestošu degsmi. Tā pēc nebrīnī simies, ka, redzot vienkāršās mūķenes veltīšanos un svētīgo pāvesta darbu, daudzi cil vēki viņus uzskata par piemēru patiesai mī lestībai, līdz kurai būtu jāizaug ikvienam.
Pieaugušu cilvēku mīlestība izpaužas arī konkrētās rūpēs par nabagiem un cie tējiem. Tas ir misijas, žēlsirdības darbs, sabiedrības atbalsts mirstošu un vecu cil vēku labā. Mīlestība izpaužas arī radošā un apzinīgā sava amata izpildīšanā, lab sirdībā un pieklājībā pret visiem ikdienā sastaptajiem cilvēkiem. Tā ir smaids, labs vārds un palīdzība saviem tuvākajiem. Tā ir abpusēja sirsnība, devīgums, atbalsts. Mīlēt nozīmē nepaiet garām, ja kādam ir bēdas, uzrunāt tos, kas apmaldījušies. Mīlēt nozīmē dot padomu tiem, kas stāv dzīves krustcelēs un nezina, ko izvēlēties. Mīlēt nozīmē atdzīvināt cerību cilvēkos, kas sākuši šaubīties, vai pastāv labais, patiesība, mīlestība un skaistums. Mīles tība nozīmē pasargāt citus no nepatiesī bas, pacietīgi panest apvainojumus, pa rādīt ceļu uz pareizo izvēli dzīves krust celēs, piedot un parādīt patiesās vērtības. Līdzda lī ba otra bēdās palīdz sniegt mie-rinājumu. Apmek-lēt vecus un pa mestus cilvēkus nozīmē dalīties ar viņiem savā laikā un klātbūt nē. At cerēsimies gan dzīvos, gan miru šos – lūgšanās, kapu sakopšanā
Raksturīgi, ka paralēli mīlestības iz augsmei mainās došanas un ņemšanas proporcijas. Mīlošs cilvēks domā nevis par to, kā citus izmantot savu mērķu sasnieg šanai, bet gan, kā viņš var pakalpot citiem, būt tiem noderīgs, kā pilnveidot pasauli un savu dzīvi.
Cilvēka attīstība ir saistīta ar viņa atbil dību par mīlestības izaugsmi. Šis uzde vums attiecas uz katru un ir aktuāls vien mēr. Atcerēsimies to visu savu dzīvi, jo cilvēks, kurš nemīl, nevar būt labs.
* spēja iejusties citas personas emocionālajā stāvoklī.
Vērīgāk ielūkojoties pieaugušajos cilvēkos, kas ir mums apkārt, mēs bez īpašām grūtībām varam secināt, ka pārsvarā tie ir vīri un tēvi, sievas un mātes. Arī lielākā daļa mūsu klasesbiedru nākotnē dibinās ģimenes. Tas ir visbiežāk izvēlētais ceļš sava cilvēciskuma realizācijā.
Laulība un ģimene
Būdami ļoti dažādi, vīrietis un sieviete spēj lieliski viens otru papildināt, un viņu sadarbošanās nes labus augļus. Cilvēks, kas ir nobriedis mīlestībai, vēlas savu dzī vi dalīt ar kādu citu. Kopā ejot un vienam otru balstot, vieglāk atrisināt problēmas, panest dzīves grūtības, priecāties par sa sniegumiem un iepazīt laimi.
Patiesi mī lot, cilvēks savā priekā un mīlestībā grib dalīties arī ar citiem. Vecāku aicinājuma piepildīšana vīrietim un sievie-tei dod iespēju redzēt savu pēcnācēju – dēlu vai meitu.
Bet skaistajai Dieva dāva nai, bērnam, nepieciešama audzināšana un rūpes par viņu. Tieši vecāku pienā kums ir pakāpe niski ievadīt bērnu apkār tējā pasaulē un ieaudzināt viņā vispārat zītas tikumiskās vērtības. Viņi dod bērnam drošības sajūtu un rūpējas par savām laulības saitēm, ap zinādamies, ka tās lielā mērā ietekmē bēr-na psihi un veido viņa attiecību modeli nākotnē.
Tieši mīlestība, pretimnākšana un ģi menē val došais garīgais klimats ir pa mats bērna spējai atvērties otram cilvē kam un līdz ar to nodrošina pozitīvu at tieksmi pret citiem. Tā kā visa cilvēce ir liela “ģimeņu ģimene”, tad laulības ceļa izvēle un savas ģimenes dibināšana ir per-sonīgs ieguldī jums visas cilvēces labā.
Tautas būs tādas, kādas būs ģimenes, kas veido konkrētu tautu. Tas, kādas būs nākamās paaudzes, lielā mērā ir at karīgs no tā, kā ar saviem pienākumiem pieau gušie tiek galā patlaban.

Garīgā “tēvišķība un mātišķība”
Ģimenes veidošana nav vienīgais veids, kā realizēt savu mīlestību. Priesteri un kon-sekrētās personas, kuri izvēlas bezlau lību ceļu, arī ir tēvi un mātes, tikai garīgā nozīmē. Viņiem nav savu bērnu, un tas nozīmē, ka viņi ir pieejami dau dziem. Viņu uzdevums ir atbalstīt katra cilvēka ga rīgo izaugsmi, lai tas varētu dzī vot Dieva bērna cienīgu dzīvi, vest cil vēkus pie Die va, kā arī visu pasauli veltīt Viņa Mīles tībai. Bez katehēzes pienākumu pildīša nas klostera ļaudis ikdienā realizē savu mīlestību, aprūpējot slimniekus, viņi arī veido audzinošu vidi diskriminētām sievie tēm un meitenēm, strādā audzināša nas iestādēs un bērnudārzos. Viņu rūpes snie-dzas no visiem bezpajumtniekiem un iz salkušajiem, kurus var satikt mūsu pilsē tu ielās, līdz pat lepras slimniekiem Āfri kā un mirstošajiem Kalkutā. Arī prieste riem, atsakoties no ģimenes dzīves, par ģimeni garīgā nozīmē kļūst visa draudze. Par priestera brāļiem, māsām, bērniem kļūst visi, kuru vidū viņš kalpos. Priesteris sludina viņiem Dieva Vārdu, dala Sakra mentus, pavada svētceļojumos u.t.t. Pries-tera loma ir pavadīt cilvēku no tā dzīves sākuma līdz zemes ceļojuma beigām.

Vientulība ir pieejama daudziem
Līdzās laulībai un konsekrētās dzīves izvēlei ir vēl viens, tikpat svarīgs un piln tiesīgs pašrealizēšanās ceļš, un tā ir vie natne, vientulība. Daži smejas par “vec puišiem” vai “vecmeitām”, jo nesaskata viņu izvēlē dzīves aicinājuma piepil dī ša nu, bet arī tas ir ceļš, pa kuru ejot, var iz-darīt daudz laba. Brīvā statusa izvēle rada milzīgu iespēju būt pieejamam daudziem cilvēkiem. Tāpēc cilvēki iet tieši šo ceļu, lai pilnīgotu izvēlēto mērķu un ideālu pie pildīšanu. Tikai tā viņi var atdot savai pro fesijai vai amatam sevi visu un veltīt sa vu dzīvi tiem, kam nepieciešamas rūpes un īpaša gādība. Ir vērts apzināties, ka sevis realizēšana mīlestībā ne vienmēr nozīmē saistības ar pretējo dzimumu.
Pilnīgu atdevi un īstu mīlestību prasa katrs darbs. Ir svarīgi, vai un kā mū su darbs kalpo citiem. Ir taču arī tādas profesijas, kurām vajadzīgs īpašs aicinā jums – skolotājs, ārsts. Cilvēks, kurš nav nodibi nājis ģimeni, var vairāk laika veltīt smagi slimiem pacientiem, studentiem, kuriem nepieciešamas papildnodarbības, bērnu namu bērniem, pusaudžiem pāraudzinā šanas iestādēs, cietumnie kiem, atkarīga jiem, pensionāriem u.t.t.
Vientuļi cilvēki ar divkāršu enerģiju pie dalās sa biedriskos, zinātniskos un valsts pasā kumos, arī daudzās kustībās, pie mēram, ekoloģiskajās, rūpējoties par to, lai cilvēki zinātu, kā pasargāt savu vidi un māju, kurā dzīvojam, zemi, augus, gaisu un ūdeni. Pieminekļi, kas uzcelti karos kri tušajiem, garīgās atmodas darbinie kiem liecina par tautas mīlestību un dod ie spēju jaunajām paaudzēm novēr tēt viņu lielo ieguldījumu, lai gan prasa personis ku iesaistīšanos, laiku un pūles. Ir labi, ja cilvēki šādam darbam atdod visu savu enerģiju un degsmi.

Ceļa izvēle
Sava dzīves ceļa izvēle, aicinājuma at pazīšana, kvalifikācijas celšana izvēlētajā amatā, tas viss ir katra personīgās izvēles ziņā. Tā ir atkarīga no katra atsevišķa cil vēka talantiem, iemaņām, sapņiem, vēl mēm. Ikvienam no mums jāuzdod sev jau -tājums: “Kur es, neskatoties uz savām vā-jībām un trūkumiem, vislabāk varētu sevi realizēt? Kādā dzīves jomā es varētu pa veikt pēc iespējas vairāk? Par ko man jā kļūst, lai es palīdzētu pasaulei, Dzimtenei un otram cilvēkam?”
Lai gan ceļi ir dažādi un izvēle plaša, tos vieno viena ideja. Tā ir mīlestība. Tā ir katra cilvēka cilvēcības un cilvēciskuma pārbaude. Tādēļ, izvēloties savu vietu sa biedrībā, nav tik svarīga ne alga, ne slava, bet gan tas, kur mana un Tava mīlestība visvairāk kalpos otram cilvēkam. Par to ir jārūpējas visu savu dzīvi. Tagad, kamēr esi skolnieks, Tavs uzdevums ir mācīties un sevi pilnveidot. Tas, kā Tu šodien pildi savus uzdevumus, ir “ieraugs” Ta vas nā kotnes veidošanā. Domājot un rū pējoties par to, kas kādreiz būs, neaiz mirsti, ka jau šodien Tu dzīvo starp cil vēkiem, ku riem Tu vari izrādīt savu mīlestību un lab sirdību. Mīlestība un labsirdība ir barība, kas cilvēkam nepieciešama katru dienu. Daudz cilvēku tomēr šo barību ne saņem, un daudz ir arī tādu, kas to var baudīt tikai lielos svētkos.
Atceries: Tu dzīvo virs zemes tikai vienu reizi. Tādēļ visu labo, ko vari darīt otram cilvēkam, – izdari tūlīt!
Neatliksim to uz vēlāku laiku, jo te mēs divreiz nedzīvosim.
Katrs cilvēks ir konkrēta dzimuma būtne – vīrietis vai sieviete. Kad meitenēm 11-12 gadu vecumā jautāja, kādiem jābūt zēniem, tās atbildēja – mīļiem, iecietīgiem, kulturāliem, pieklājīgiem, atjautīgiem, saprotošiem, pacietīgiem, jūtīgiem, tiem nav viņas jāķircina, bet jāpalīdz. Zīmīgi, ka zēnu atbildes attiecībā uz meitenēm ir visai līdzīgas. Kultūra, dzīvespriecīgums, pozitīva attieksme pret citiem – tās ir īpašības, kurām būtu jāpiemīt katram cilvēkam. Cieņai pret otru cilvēku jābūt katra rakstura pamatā neatkarīgi no dzimuma. Tiesa, daudzos aspektos var runāt arī par atšķirībām starp dzimumiem.

Vīrieši un sievietes
Bioloģiskās atšķirības pamatā ir hro mosomu skaits, kas vīriešiem un sie vietēm ir dažāds. Katrai miesas šūnai var noteikt tās piederību, proti, vai tā nākusi no vīrieša vai sievietes.
Taču personību salīdzināšana var izrā dīties daudz sarežģītāka, jo cilvēki jau nav identiski. Divi vīrieši, tāpat kā divas sie vietes, būtiski atšķirsies viens no otra, kaut arī abi ir viena dzimuma pārstāvji. Taču statistika rāda, ka vīriešiem ir rak sturīgs lielāks fizisks spēks, lielāka hor monālā un emocionāla noturība, viņi ir vairāk vērsti uz darbošanos un viņiem rak sturīga virzīšanās uz mērķi ar lielāku dis tancēšanos pret realitāti. Viņiem ir dotības tehnikas un mehānikas jomās, viņi labi orientējas telpā, labas kustību spējas, vi ņiem dotas matemātiskās – loģiskās do māšanas spējas. Viņi ar lielu interesi ska-tās asa sižeta un piedzīvojumu filmas, kā arī sporta spēļu pārraides. Jau kopš bēr nības viņi aizraujas ar sportu, modelē šanu un datorspēlēm.
Sievietes ķermenis savukārt ir daudz smalkāks, sieviete pakļaujas hormonā lam ciklam, tādēļ viņu emocionālā pa saule pakļauta lielākai mainībai. Sievietei nav tik liels muskuļu spēks kā vīrietim, bet viņa ir ļoti izturīga. Sieviete labi pie lāgojas apstākļiem, labi kontaktējas ar otru cilvēku, tādēļ retāk izvēlas tādus ama tus kā inženieris, montieris, mašī nists, bet biežāk – skolotāja, ārste, māsiņa, psiho loģe. Salīdzi nošajos tes tos sievietes bie žāk uzrādī jušas ļoti labus rezul tātus ver bālajos uzde vumos; vi ņām raksturīga spēja plūstoši runāt, skaistu ma izjū ta, roku veiklība, ieinteresētība sabiedriskajā dzīvē. Parasti sievietes izvēlas sēdošus amatus, stāstu lasīšanu, ro mantisku un sadzīves filmu skatīšanos, kā arī senti mentālus seriālus.
Savstarpējas papildināšanās dāvana
Uzsverot abu dzimumu pārdzīvošanas un reaģēšanas, kā arī spēju un talantu atšķirības, jāuzsver arī tas, ka šīm at šķirībām jākalpo savstarpējai palīdzībai un bagātināšanai. Tieši atšķirība starp dzimumiem padara iespējamu šādu pa līdzību un bagātināšanu. Ja vienam kāda konkrēta darbība padodas labāk nekā otram, – tā ir brīnišķīga iespēja sav starpējai palīdzībai. Abu dzimumu ko pīgais uzdevums ir pilnveidoties (lai labāk varētu otram palīdzēt), un augt mīlestībā (lai varētu aizvien pilnīgāk mīlēt). Sek sualitātes būtība nav kādu konkrētu sek suālu tehniku prasme, bet gan māka būt cilvēkam, māka sevi pilnībā realizēt kon krētā dzimumā. Tādēļ katram no mums par to ir jārūpējas un jāuzdod sev jau tājums – ko nozīmē būt labam, mīlošam, radošam vīrietim? Ko nozīmē būt mīlošai, radošai un vienkārši labai sievietei? Kā mēs varam viens otru atbalstīt un ko darīt, lai labāk un cienīgāk dzīvotu? Zinot, ka vīrietis visu jūtīgāk, labāk uztver ar redzi, sievietei vajadzētu pievērst uzmanību tam, vai viņas apģērbs kaut kādā veidā vīrieti neprovocē un nevajadzīgi neuz budina. Savukārt zinot, ka sievietes ir īpaši jūtīgas pret mīļiem vārdiem un žes tiem, vīrietim jāpadomā par to, vai iz meklēti komplimenti nerosina fantāziju nevēlamā virzienā, un vai pieskāriens nav kādreiz pārāk pārdrošs. Ir jādomā par to, kādus pārdzīvojumus otrā cilvēkā rada mūsu izturēšanās.
Nobriešanas periodā dzimumdziņa ir ļoti spēcīga īpaši zēniem. Tomēr jāprot savu dzīvi organizēt tā, lai tā neieņemtu galveno vietu. Kādā no jauniešu rokas grāmatām B.Klimuško rakstīja: Padsmit nieks nav gatavs seksuālai kopdzīvei ne no fiziskās attīstības viedokļa, nedz arī ir spējīgs pilnīgi un pareizi izprast seksu ālās izjūtas. Tādēļ nevajadzētu steigties uzsākt seksuālās attiecības, bet pacietīgi rūpēties par savu psihisko, fizisko un sa biedrisko izaugsmi un attīstību.

Tēvišķums un mātišķums
Starp daudzām lomām dzīvē ir divas, kurās sieviete nekad nespēs aizstāt vīrieti, nedz arī vīrietis sievieti. Tās ir mātes un tēva lomas. Gan cilvēka ķermenis, gan psihe tam gatavojas daudzu gadu ga rumā. Nobriešanas stadijā gan zēniem, gan meitenēm norisinās daudzas fizis kas un psihiskas izmaiņas. Tas ir laiks starp bērnību un brīdi, kad cilvēks ir pieaudzis. Cilvēka attīstība balstās tieši uz to, ka meitene kļūst par pieaugušu sievieti, bet zēns par pieaugušu vīrieti. Nobriešana nenozīmē tikai garāku au gumu, auguma apveidu izmaiņas, apma tojuma parādīšanos, pastiprinātu sviedru dziedzeru vai taukdziedzeru darbošanos un dzimumorgānu attīstīšanos, bet arī sava viedokļa izveidošanos, spēju ie klausīties arī citu viedoklī un atbildības uzņemšanos par sevi un citiem. Jau des mitgadīgam bērnam ir skaidrs, ka ne pietiek ar nobriedušām olšūnām vai sēk liniekiem, lai vīrietis un sieviete būtu labs tēvs vai māte. Kad es par to jautāju skol niekiem, viņi man atbildēja:
v vēl ir nepieciešams psihiskais brie dums, lai varētu patiesi mīlēt savu bērnu un to pareizi audzināt;
v jābūt plašām zināšanām par to, kā pildīt mātes un tēva pienākumus;
v vajadzīga arī dzīves gudrība un pie redze, lai to varētu nodot tālāk bērniem;
v vajadzīgs darbs, lai varētu samaksāt par dzīvokli un uzturēt ģimeni.
Vīra loma nav tikai olšūnas apaug ļošana, bet arī rūpes par sievu un bērnu grūtniecības periodā un visā pārējā dzī ves laikā. Lai vīrietis kļūtu par tēvu, ne pietiek ar to, ka viņš ar dēlu aizskrien uz stadionu, lai uzspēlētu futbolu, lai kļūtu par māti, nepietiek ar to, ka sieviete dzemdē bērnu. Mā tes un tēva lomas sākas jau no ie ņemšanas brīža. Jau tad bērnam ir svarīga vecāku mī lestība un rūpes par bērna netraucētu attīstību. Tēva loma ir viņa klātbūtne bēr na attīstības proce sā: tēvs pavada bērnu viņa dzīves ceļā, ieved viņu plašajā radošo un izzināšanas iespēju pasaulē, palīdz bērnam tikt galā ar grūtiem pārbaudījumiem, kas kļūst aizvien sarežģītāk, lai varētu pārvarēt grū tības un atrisināt problēmas, ar kurām viņam būs jāsastopas dzīvē. Tas bērnam palīdz orientēties attiecību veidošanas sfērā un identificēt savu dzimumu: kas es esmu – tēvam līdzīgs zēns vai mātei līdzīga meitene. Jūtīgums, smalkjūtība, mīļums, nodibinot saikni ar kādu cilvēku un viegla kontaktēšanās ar viņu uzliek par pienākumu mātei atmodināt bērnā mī lestību un cieņas pilnu, optimistisku un siltu attieksmi pret pasauli un cilvēkiem.

Atbildība par savu attīstību
Mūsdienu tīņi fiziski attīstās agrāk ne kā viņu vecvecāki. Taču tas rada zināmu problēmu, proti, fiziskā attīstība stipri ap steidz garīgo un sabiedrisko briedumu, kura starpība ir vairāki gadi. Ar to ir jā rēķinās un nepārtraukti jācenšas panākt fiziskās attīstības līdzsvaru ar intelektuālo, emocionālo un garīgo attīstību. Tas, ka mūsu augumam nāk klāt centimetri un kilogrami, un ka ar katru gadu kļūstam vecāki, nav mūsu nopelns, lai gan arī par to ir attiecīgi jārūpējas. Bet vēl jo vairāk mums ir jārūpējas par mūsu garīgo un intelektuālo attīstību, kura nevirzīsies uz priekšu bez mūsu līdzdalības. Zināšanu padziļināšana, talantu un dotību attīs tīšana, spēja valdīt pār savām emocijām, atbildība par izveidotajiem kontaktiem ar citiem cilvēkiem un attiecībām ar viņiem, rūpes par savas sirdsapziņas jūtīgumu un spēja rīkoties objektīvo morāles normu ietvaros, tie ir uzdevumi, kurus nedrīkst atstāt novārtā. Atbildība par savu iz augsmi ir aktuāla vienmēr, tā prasa ne pārtrauktu mobilizēšanos un aktīvu darbību.
Kāds reiz ir teicis: Sieviete beidz būt par sievieti, kad vairs nemīl. Vīrietis beidz būt par vīrieti, kad vairs neattīstās. Jā atceras, ka šī atbildība par attīstību un mīlestību attiecas uz katru no mums. Mīlestība bez attīstības noved pie stag nācijas (apstāšanās attīstībā). Attīstība bez mīlestības savukārt noved pie ieša nas uz mērķi “pāri līķiem”. Izglītošanās un aktivitāte attiecas arī uz sievietēm, lai gan agrāk tas bija raksturīgi tikai vīrie šiem, tāpat kā jūtu izrādīšana un mīles tības parādīšana vīrieti nepazemo.
Daudzas filmas ir veidojušas priekš statu, ka sieviete ir tikai “stulba blondīne”, bet vīrietis ir tikai “biezādainais”. Tas ne ved ne pie kā laba, jo tā vietā, lai veidotu veiksmīgas attiecības starp cilvēkiem, tas drīzāk veicina savstarpēju nesaprašanos, aizvainojumu un dzīves sarežģīšanu vis pār. Toties ir patīkami dzirdēt atziņu, ka cieņa un gods pienākas gan vienam, gan otram dzimumam, jo, lai gan tie ir atšķirīgi, tomēr brīnišķīgi papildina viens otru un ilgojas viens pēc otra.
Būtiska sabiedrības un morāles problēma ir tā, ka seksuālo dzīvi uzsāk personas, kas tam nav vēl nobriedušas. Mēģināsim kopīgi pārdomāt, kāds tam ir iemesls. Kāpēc tā notiek? Vai iespējams ko darīt, lai šo situāciju labotu?

Seksuālās sfēras uzbāzīgums
Mūsdienu cilvēks tiek burtiski appludi nāts ar dažāda veida informāciju, kam ir seksuāla nokrāsa. Cilvēka ķermeņa kai lums tiek izmantots reklāmas nolūkos, reklamējot pat tādus produktus, kuriem ar kailumu nav nekā kopīga. Daudz nopel nu kauna jūtu nonivelēšanā ir arī filmu produ centiem. Cilvēka dabisko seksuālo inte resi tāpat izmanto preses izdevumu redak tori. Visa tā pamatā ir vēlme iegūt nau du, mākslīgi stimulējot seksualitāti. Plaši iz platīts pornogrāfijas tīkls, seksveikali, striptīza klubi, tā saucamās porno – diskotēkas, erotiskie konkursi, samierināšanās ar pros-titūciju, kontracepcijas līdzekļu izplatīša nās, uzbāzīga reklāma, nepietiekama “brī vās mīlestības” un izlaidību kritika, viegl prātīga attieksme pret morāles normām, plaisa starp atzīto ticību un tās īstenošanu dzīvē, liels šķirto ģimeņu skaits un arī liels sabiedrības atbalsts tam – lūk, kādos ap stākļos jāaug jaunajai paaudzei. Šie ap stākļi ne tikai atbalsta, bet var arī tieši ie tekmēt jaunā cilvēka psihoseksuālo attīstību.
Pilna seksuālā brieduma sasniegša na saistās ar harmoniju starp ķermeni, garu un psihi. Agrāka fiziska nobriešana prasa pastiprinātu rūpēšanos par savu psihisko un garīgo attīstību. Pāragra pa došanās seksuālajam spiedienam, nepievēršot vajadzīgo uzmanību savai garīgajai attīstībai, var šo psihisko un garīgo izaug smi ne tikai kavēt, bet pat apturēt. Personas, kurām ir aizkavēta psihoseksuālā at tīstība, rīkojas paklausot tikai saviem sek suālajiem impulsiem. Tādi cilvēki ir pa kļauti seksuālām tieksmēm, nav spējīgi vadīt savu rīcību un attiecības ar pretējo dzimumu veido tikai uz seksuāla pamata.
Nobriedušas kopdzīves mērķi
Kopdzīves mērķis nav tikai seksuālo tieksmju apmierināšana, lai gan daži tā uzskata. Tāda attieksme pret seksualitāti to padarītu par instrumentālu, bet pašu cilvēku nonivelētu līdz lietas līmenim. Sek-suālā kopdzīve ir dziļākās vienotības un laulāto mīlestības zīme un viņu gatavība pieņemt jaunu dzīvību. Tas nenozīmē, ka katrai seksuālai tuvībai būtu jābeidzas ar bērna ieņemšanu, taču laulātajiem ne drīkst būt dzīvībai naidīga attieksme pret to, jo tas nozīmētu gatavību apzināti iz nīcināt savu vai laulātā drauga auglību. Seksuālā kopdzīve, kā jau pats nosau kums parāda, ir kopīga dzīve, nevis kādu slepenu seksuālo kontaktu meklēšana. Tā ir paredzēta vienīgi laulātiem cilvē kiem, tā ir zīme viņu derībai, kas ir uzticīga un nesaraujama „kā laimē, tā nelaimē, kā veselībā, tā slimībā”, lai viens otru mī lētu un cienītu visās mūža dienās. Sek suālā tuvība apstiprina gatavību atdoties, darīt otru laimīgu, savienoties mīlestībā un to stiprināt. Šī mīlestība nevis aizver, bet atver laulātos vienu pret otru un arī pret viņu mīlestības augli, viņu bērnu, kas var tikt radīts. Abpusēja atdošanās ir dā vana uz mūžu.

Mīlestības spēles
Diemžēl apkārtējās vides nelabvēlīgā ietekme un audzināšanas trūkumi izraisa to, ka daļa jauniešu pāragri uzsāk sek suālo dzīvi. Jaunie cilvēki tādā veidā ne ļauj sev sagaidīt pilnīgu seksuālu briedu mu. Tā vietā, lai daudzus gadus mācītos, kas īsti ir patiesa mīlestība, viņi vienkārši spēlējas ar to, kas nemaz nav mīlestība, tikai mīlestības atdarinājums. Seksuāla kopdzīve, ja tā ir sākta tikai intereses, ie mīlēšanās, iekāres vai seksuālās dziņas iespaidā, ir neīsta, jo tam nav nekāda sa kara ar to, kas laulāto kopdzīve ir patie sībā. Tādā kopdzīvē bez mīlestības attie cības varētu nosaukt par kaut ko līdzīgu seksuālai vingrošanai. Tā nav divu mīlo šu cilvēku savienošanās, tas ir tikai fizio loģisks aizstājējs, mēģinājums skatīties uz ainavu no pirmā stāva, kamēr, piemē ram, no desmitā tā ir uztverama daudz pilnīgāk, pārskatāmāk. Palikšana šādā ķermeņa līmenī bez garīgas tuvības nozī mē atpalicību psihoseksuālājā attīstībā.

Jauniešu uzticēšanās
Savās vēstulēs psihologam garīgi sa lauzti jaunieši bieži raksta par to, kas licis viņiem pāragri uzsākt seksuālo dzīvi. Un labi, ja viņi spēj saskatīt savu kļūdu. Daudz sliktāk ir tad, ja viņi pat neatzīst vērtību sajukumu vai arī pilnībā pierod pie šāda brīva dzīvesveida. Daži stāsti patiešām ir dramatiski. Esmu dzirdējusi kādu 16-gadīgu meiteni sakām: ”Esmu gulējusi ar vācieti, čehu, bulgāru, un, protams, poli. Tagad mani interesē, kā to dara turki.” Interesanti, kāda būs šīs meitenes nākot ne, kāda viņa būs sieva, kāda māte?
Cita meitene stāsta, kā pēc vecāku šķiršanās nekādi nav varējusi sadzīvot ar sa vu “jauno māti”. Pēc viena strīda viņa aiz bēga no mājām un palika uz ielas. Tā viņa tur klaiņoja, līdz savāca kāds vecāks kungs, un 14 gadu vecumā mei tene kļuva par prostitūtu.
Arī par Kristīnes pāragru seksuālo at tiecību cēloni bija kritiska situācija ģime nē. Viņa to izdarīja, lai iespītētu tēvam, kurš visādi – gan ar vārdiem, gan darbiem paze moja viņu un māti. Varbūt viņu ie spaidoja arī tēva mīlestības trūkums, jo par sek suālo partneri viņa izvēlējās par sevi stipri vecāku kungu.
Jānis, piemēram, gribēja vienkārši pa mēģināt, jo visi draugi ar to lielījās, un viņš negribēja būt sliktāks.
Arī Monika izmantoja pirmo izdevību, jo draudzenes teica, ka būt jaunavai 15 gadu vecumā ir kauns.
Savukārt, Andris atzina, ka vainīgs ir alkohols un draugu ietekme, jo tajās vie sībās visi esot daudz dzēruši un tad nolī duši pa kaktiem kopā ar meitenēm, lai turpinātu izpriecas.
Daudzi citi pusaudži saka, ka tādā vei dā esot gribējuši justies pieauguši un brī -vi un pierādīt savas tiesības uz brīvu izvēli. Mareks, piemēram, saka, ka dzimumsa kari ir nepieciešami labas veselības uz turēšanai un psihiskajai higiēnai. Vēl viņš uzskata, ka seksuālās reakcijas aizturē šana var novest pie psihiskiem traucē jumiem.
Jautāts par to, kas viņu mudināja agri uzsākt seksuālus sakarus, Ivars atbildēja ar pretjautājumu: “Ko tad citu lai dara, kad satiecies ar meiteni?”
Kādēļ viņi nepagaidīja?
Visi šie stāsti atklāj, ka daudzi, uzsākot seksuālo dzīvi, nav tai nobrieduši, kā arī parāda viņu personīgās problēmas, kas stimulē šādu izvēli. Tā laulībai paredzētā mīlestības un dzīvības zīme tiek izkropļota jau savā būtībā. Tādas uzvedības pamatā visbiežāk ir: interese; vēlēšanās izlikties par pieaugušu; seksuālais uzbudinājums; ietekme no vienaudžu puses; mediju vis atļautības radītais iespaids; pakļaušanās iekārei; pārliecība, ka jāizpilda puiša vē lēšanās; vēlme puisi “noturēt”; vēlme sa ņemt mīlestības pierādījumu; iestāstīša na, ka jaunavība ir veco laiku palieka; žēlums pret puisi; vēlme citiem izpatikt; bailes būt citādam un neatpalikt no gru pas; vecāku mīlestības trūkums; mēģinā jums kompensēt attiecību trūkumu mā jās; vajadzība noslēpties un patverties kāda skavās; bēgšana no problēmām un apkārtējās pasaules; vajadzība pēc mai guma un otra cilvēka tuvuma; atriebšanās tēvam, vīrietim, kurš ir pievīlis; vēlme kļūt patstāvīgam; “pavasara neprāts”; uzbudi nājums meitenes apģērba vai uzvešanās dēļ; atvērtība jauniem, piemēram, brīvlai ka kontaktiem; vēlme sevi pierādīt; vēlme izsaukt skaudību vienaudžos; mirkļa ga rastāvoklis; alkohola ietekme; dzimumat tiecību tradīcija privātās viesībās; brīvā laika pavadīšanas veids; sava dzimuma identitātes apstiprināšana; nepieciešamī ba pierādīt savu vīrišķību; vēlme būt mī lētai; vēlme padarīt satikšanās reizes sirsnīgākas; alkas pēc baudas; mīts, ka “visi to dara”; uzskats, ka tie, kas glabā šķīs tību, ir memmesbērniņi vai vecmo dīgi; dzīšanās pēc modes.

Patiesa mīlestība gaida
Seksuālo attiecību uzsākšana ar tām nenobriedušu motivāciju izsauc nopiet nus traucējumus pusaudža psihē, kura vēl tikai attīstās, noved pie negatīvām ga rīgām sekām un bieži vien ir arī vese lības problēmu pamatā. Intīmo saišu sarauša na starp diviem cilvēkiem un to instrumentāla uztveršana prasa aktīvu pret darbību. Jācenšas rīkoties tā, lai būtu ie spējams saglabāt cilvēcisko mīlestību arī tiem, kas neadekvātu lēmumu dēļ spēj darīt pāri paši sev. Cerību tam dod jaunie šu kus tība, kura radās deviņdesmita jos gados ASV un kuras nosaukums ir “Pa tiesa mī lestība gaida”. Šī kustība ap vieno jaunie šus, kas apsola ievērot sek suālo atturību pirms laulībām. Viņu uzde vums ir cieņas vairošana pret sevi, citiem, dzīvi, mīlestību un cilvēka seksualitāti. Šie jaunieši patiesi vēlas būt brīvi, neatkarīgi no savu iegribu impulsiem, nedzīties pēc modes, kas pie dāvā seksuālo visatļau tību. Viņi saprot, ka mūsdienās sekss ir ticis komerciali zēts. Viņi zina, ka drošais sekss būtībā ir meli, kuri ir jāatklāj, lai netiktu nodarīts pāri tiem, kas tam ir noticē juši. Viņi saprot, ka seksuālās revolū cijas ieguvums nav miers, brīvība un mī lestība, bet gan traģēdija: salauztas dzī ves, ne gribētas grūtniecī bas, izirušas ģi menes, daudz slimību, kuras izplatās, pateicoties tieši seksuā lajai visatļautībai. To vidū arī XX gadsimta mēris – AIDS.
Just don`t do it, nozīmē – to vienkārši ne darīt. Kustība “Patiesa mīlestība gaida” pārliecina, ka tas ir iespējams.
Daudzos laikrakstos, kas veltīti pusaudžiem, kā arī filmās ir vērojama liela iecietība attiecībā uz seksuālo izlaidību jauniešu vidū. Nopietni jauniešu laikraksti tā vietā, lai ieteiktu, kā tikt galā ar seksuālajām dziņām un pirmajā vietā izvirzītu atbil dības sajūtu attiecībā uz līdzcilvēkiem, piedāvā seksuālās uzvedības instrukcijas! Es pie ļauju, ka daudzi pieaugušie ir ieinteresēti, lai jaunieši skatītos tādas filmas un lasītu viņu izdotos laikrakstus, un viņi nedomā par to, kādas tam var būt sekas.
Varbūt arī Tavā skolā ir noticis kas tāds, par ko stāstīja 13-gadīgais Toms. Viņa draugi bija sākuši nest uz skolu porno grāfiskus izdevumus, kuri ar lielu interesi tika skatīti tualetē, ģērbtuvēs vai gaiteņos starpbrīžu laikā. Pēc kāda laika viņi bija tik ļoti pārņemti ar to, ka pārstāja mā cīties, un klases vidējā atzīme, kas bija augstākā skolā, sāka ātri vien kristies…
Pirms vairākiem gadiem kādā avīzē bija iespiesta par izvarošanu notiesāta ieslodzītā vēstule viņa ārstam. Tajā viņš pārmet, ka šī cilvēka pozitīvā attieksme pret pirmslaulību seksuālajiem sakariem ir rosinājusi viņu no stāties uz izlaidības, bet pēc tam arī no ziedzības ceļa, jo jau neklis juties piekrāpts. Viņš raksta, ka to, kas viņam ir nodarīts, vairs neviens ne varēs labot, bet viņš vēlas brīdināt jau niešus, lai tie pār liecinās, kam uzticas, un neseko “seksuā lās brīvības” sludinā tāju bezatbildīgajiem padomiem.
Divus cilvēkus seksuālā kopdzīve vie no miesīgā, garīgā un psihiskā ziņā. Pār agri uzsākta seksuālā dzīve šīs trīs di mensijas var ietekmēt negatīvi. Tāpat kā zīdaini nedrīkst mācīt staigāt, jo tā sekas būs mugurkaula un kāju lūzumi, tāpat arī seksuālo aktivitāšu sasteigšana ir bīsta ma un neveselīga.

Fiziskās sekas
Dzimumorgāni, īpaši meitenēm, vēl nav pilnīgi nobrieduši, un jebkādu sek suālo aktivitāšu uzsākšana var tiem no pietni kaitēt. Šveiciešu ginekologs, prof. Lars Vestroms (Westrom) secināja, ka gļotas, ko izdala dzemdes kakla dziedzeri, jaunai meitenei nesatur ķermenīšus, ko satur pieaugušas sievietes gļotas. Šo parādību viņš nosauca par “Imunoloģisko jaunavību”. Dzimumdzīves uzsākšana bez vajadzīgās dzimumorgānu antibakteriā lās aizsardzības var radīt iekaisumus un arī citas, smagākas ginekoloģiskas sa slimšanas. Pie svarīgākajām pieder sli mības, kas radušās no hlamīdijām, papil loma un herpes vīrusiem, Eschericia coli, Proteus vulgaris u.c. No šveiciešu pētīju miem izriet, ka katra astotā no sek suāli aktīvajām piecpadsmitgadīgajām meite nēm ir slimojušas ar olvadu iekai sumiem. Toties divdesmitgadīgo grupā attiecība ir 1:50.

Nevēlama grūtniecība
Viena no problēmām, kas var rasties no pāragras dzimumdzīves, ir negaidīta grūt niecība. Bērna ieņemšana pirms laulībām nepārprotami tiek uztverta kā negai dīts, ļoti nepatīkams pārsteigums nevis kā gai dīts prieks. Fiziskā, psihiskā, ma teriālā un sabiedriskā situācija, kādā atrodas pus audži, nerada atbilstošus ap stākļus, lai tie kļūtu par mātēm un tēviem. Pusaudžu uzdevums, pirmkārt, ir mācī ties un rūpē ties par savu attīstību, nevis tēlot pieau gušos, piesavinoties uzvedī bas veidus, kas viņu vecumam nav pie mēroti. Situā cija, kad bērniem ir bērni, rada daudz prob-lēmu. Pie tam lielākā daļa šo bērnu tiek uzņemti kā negadījums, “nelūgts viesis”, tāpēc nereti zaudē dzīvību abortos.
Abortu sekas
Bez bērna nāves abortam vēl ir palie košas sekas arī sievietes psihē. Kā mo rāli kaitīgs akts tas skar galvenokārt garīgo sfēru, bet var izraisīt arī fiziska rakstura sekas. Visizplatītākās no tām ir dzemdes un olvadu iekaisumi, vispārēja saindēša nās, neauglība, ārpusdzemdes grūtniecī bas iespējas, asiņošana, sāpes vēdera lejasdaļā, pavājināta dzimumtieksme un neapmierinātība kopdzīvē, nākamo bērnu iespējamā distrofija, nedzīvu bērnu dzim šana turpmāk u.c. Sastopoties ar reflek torām parādībām, kas var atgādināt pār ciesto abortu (ūdens plunkšķis, metāla instrumentu šķindoņa, asinis), redzot kā du zīdaini vai vecākus pastaigājamies ar bērnu, sievieti var pārņemt baiļu sajūta. Dažkārt sievieti vajā vainas sajūta, depre sijas uzplūdi, tieksme uz pašnāvību, sek suāla neiroze, viņa jūtas iztukšota, zau dējusi pašvērtību un dzīves mērķi, ir sa šķobījusies vērtību skala un parādījies ētiskais daltonisms. Lai ar to visu mēģi nātu tikt galā, tiek lietoti aizsargmehā nismi: bēgšana, zemapziņas noliegšana, agresivitāte.

Kontracepcija un tās sekas
Kontracepcijas pielietošana, kas sa rauj divu svarīgu mērķu – mīlestības pilnu attiecību veidošanas un dzīvības nodo šanas – vienotību, ir nāka mā dabiskās saites patoloģizācija. Šī prob lēma skar arī pieaugušos, kuri ir iz vēles priekšā – atzīt auglību vai to noliegt. Mācīt neno briedušus jauniešus atzīt kon tracepciju ir ļoti bīstami. Pamatojoties uz pirmo sais tību likumu, nepareizu priekš statu nostip rināšanās var būt ilgstoša un grūti pār veidojama. To labi zina arī visa veida kontra cepcijas līdzek ļu ra žotāji, kuri ar sa vu preci vē las piekļūt pēc iespējas jaunā kam iespējamam tās lietotājam. Nor māls, vesels cilvēks var pie dzīvot emocio nālu satricinā jumu, kopā ar lekciju plānu sa-ņemot reklā mu par pretap augļošanās tabletēm! Bet vai tad rūpēties par mate riāliem guvumiem būtu svarīgāk nekā par cilvēka labumu? No ļaunuma taču nevar piedzimt labais.
Tā pēc arī nostāja: “Sargāsim jaunie šus no kopdzīves sekām, piegādājot kon-tracep cijas līdzekļus,” nevar kalpot par atbalstu jauniešiem! Ja gribam patiesi rū pēties par viņiem, tad paskaidrosim vi ņiem, kas ir īsta draudzība, kā izpaužas atbildība par mī lestību, kā atturēties no dzimum dzīves līdz laulībām, kā rūpēties par mī lestības at tīstību, kas ir nobriedusi mīlestība. Tikai rūpējoties par savu vis pusīgo attīs tību, jauniešiem ir iespēja iepazīt tīras mī lestības prieku un sasniegt harmoniju personīgajā psihoseksuālajā at tīstībā un ra došu attiecību veidošanā ar pretējo dzi mumu.
Tu labi zini, ka divu cilvēku tuvības raksturam jābūt savstarpēji radošam, tā nevar būt tikai iespēja izlādēt seksuālo sasprindzinājumu. Nodibināt savstarpē jās saites un kontaktus iespējams tikai garīgā līmenī. Jauna cilvēka psihi un viņa attiecības ar apkārtējiem var ietekmēt pār agra seksuālās dzīves uzsākšana. Sek suālai kopdzīvei vēl nobriedušiem jauniešiem var veidoties un nostiprināties nenopietna attieksme pret to. Seksuālajai tuvībai jābūt kā mīlestības zīmei, nevis žēlumam pret kādu, kas netiek galā ar savu dzimumdziņu.
Mī lestība ir savstarpēja apdāvināša nās, nevis sevis pazaudēšana vai sevis padarīšana par upuri otra dēļ. Mīlestības pierā dījuma pieprasīšana norāda tikai uz to, ka pret personu, no kuras to pieprasa, mīlestības tiešām trūkst. No briedusi kop dzīve ir mīlestības, nevis egoisma zīme. Tā ir abpusēja gatavība upurēties un piln veidoties mīlestībā visas dzīves laikā, tā pēc nevajadzētu pakļauties īslaicīgiem impulsiem. Uztverot seksualitāti kā spē ku, kuram nav iespējams pretoties, cil vēks var kļūt par tās vergu un nespēt kon trolēt savus seksuālos impulsus un vaja dzības. Droši vien esi redzējis, kā uzvedas mazs, histērisks bērns, kuram māte nav nopirkusi viņa pieprasīto rotaļlietu. Bērns nespēj atteikties no vēlmes mantiņu iegūt tūlīt un tagad! Taču gudra māte nepa kļaujas viņa iegribām, mēģina novērst viņa uzmanību, ignorē viņa histēriju, bet vēlāk visu paskaidro. Spēja atteikties no mirkļa iegribām ir cilvēka brieduma pa zīme, kas prasa daudz darba un audzi nāšanas. Nevaram taču pat domās pie ļaut, ka pieaudzis cilvēks, pēkšņi sajutis izsalkumu, sadauzītu veikala vitrīnu tikai tāpēc, lai dabūtu acīmredzami garšīgu pīrādziņu vai desu. Arī seksuālo tuvību neiesāk tikai tāpēc, ka “man tā gribas, un tieši tagad!” Šīs dziļās cilvēku attiecības nevar nonivelēt līdz spēļmantiņu līme-nim. Tāds paškontroles trūkums lie cina par kliedzošu apziņas vājumu. Bez tam šis brieduma trūkums tikai palieli nāsies, ja jaunais cilvēks sekos visām savām iegribām.
Savu iegribu nekontrolēšana draud ar pakļaušanos instinktiem, ar nokļūšanu to atkarībā. Pāragri dzimumsakari tiek uztverti kā izklaides mehānisms, ar ko var pārvarēt garlaicību. Nostiprināties var arī šādas seksuālās dzīves motivācija, – kā interese, vēlme pamēģināt, seksuāls sa kars tikai baudas pēc, attiecoties pret partneri kā pret lietu, nevis personību. Pozitīvu attieksmi pret mīļoto personu aiz vieto koncentrēšanās uz personīgo sek suālo piedzīvojumu, kas mudina nevis uz vie notību, kādu dod mīlestība, bet gan tirgus attiecībām – “pirkšana – pārdošana” un “tu man – es tev!”
Pāragra seksuālās dzīves uzsākšana var novest līdz tā sauktajai fiksācijai, kas sarunvalodā tiek apzīmēta kā mānija, ko psihologi skaidro kā konkrēta uzvešanās veida tiepīgu atkārtošanu, par spīti tam, ka ar to var kaitēt konkrētajam cilvēkam.
Arī attiecībā uz cilvēku – koncentrēša-nās uz kaut ko vienu traucē gan viņa per sonības attīstībai, gan arī savstarpējām attiecībām. Piedzīvotais seksuālais pār dzīvojums var cilvēku pārņemt tik ļoti, ka vairāk viņam nekas nav svarīgs. Dzimum akts aizēno visas citas iespējas būt kopā. Pietrūkst laika grāmatām, pastaigām, ki no, draugiem, citu interešu attīstībai. Tikai uz fizisko jomu koncentrēta tīņu seksuālā dzīve traucē tiem savstarpēji labāk iepa zīties, traucē vispārējai attīstībai, jo sāk pietrūkt laika citām, ar seksu nesaistītām lietām. Seksuālajai kopdzīvei, tāpat kā visam citam cilvēka dzīvē, ir savs laiks un vieta.
Tik intensīvam pārdzīvojumam, kāds ir seksuālās dzīves sākums, pirmajai pie redzei ir ļoti paliekoša vieta. Atmiņā ie spiežas gan vieta, gan apstākļi, kādos tas notika, emocijas, jūtas un reakcijas. Tā ir kā taka, kas tiek iegravēta apziņā un ie zīmē savā ziņā arī visus nākamos sek suālos kontaktus. Ja seksuālā tuvība ir notikusi pretrunā ar atzītām morāles nor mām, vainas sajūta var tikt piedzīvota arī brieduma periodā un pat vecumā. Ja tas ir noticis nedraudzīgā atmosfērā, steigā, slēptās, cilvēka cieņai neatbilstošās vie tās, alkohola iespaidā vai piespiedu kār tā, arī tam visam ir zināmas sekas. Iepa zīstot “aizliegtā augļa” garšu, vēlāk var rasties vēlme meklēt tādas iespējas, ku rām būtu raksturīgs kaut kas aizliegts, ar mazākas vai lielākas patoloģijas iezīmēm. Pāragrai seksuālai dzīvei ir neiro tisks raksturs. Tai seko negatīvas emo cijas kā, piemēram, vainas un kauna sajūta, no žēla, nemiers, bailes. Tās var būt par trau cēkli nākamajiem seksuālajiem kontak tiem. Mēģinājums nomākt vainas sajūtu rada tikai lielākas problēmas un neiro tiskus traucējumus.
Tāda veida apzīmējumi kā “lēta mei tene” vai vēl brutālāki liecina, ka pieaug tieksme cilvēku uztvert kā lietu un nejust cieņu pret otru. Īslaicīgos seksuālos sa karos nereti mīlestība tiek sajaukta ar alkām pēc seksuālās bau das. Iznākums – bieži vien pēc baudas iegūšanas – partneris tiek pamests. Šī šķiršanās ne reti saistās ar izmantošanas un pameša nas sajūtu, tādēļ vienai no pu sēm tā pa rasti ir sāpīga. Var būt arī pretēja situācija, – kopdzīves uzsākšana rada tādu kā psi hisku pienākuma sajūtu, un aizie šana no saistībām ir apgrūtināta pat tad, kad jau ir zināms, ka turpinājums nav ie spējams. Puse no tīņu laulībām, kuras ir tikušas noslēgtas tieši uzsāktās seksuā lās kop dzīves un tās seku – vecāku pienā kumu dēļ, nereti izjūk pirmā pusgada laikā.
Brieduma trūkums pusaudžu laulībās saskatāms arī jau iepriekš minētajā ne gatīvajā attieksmē pret bērna ieņem šanu. Tikai seksuālo piedzīvojumu akcentēša na, ignorējot reproduktīvo mērķi, kas ir dzīvības dāvāšana, ir seksuālo attiecību rakstura viltošana. Kontracepcijas lieto šana, kuras mērķis ir paša auglības neit ralizēšana, padara šo saikni vēl vairāk ne iespējamu un noved pie lielām fiziskām, garīgām un psihiskām problēmām. Arī sabiedrībā netiek atbalstīts tas, ka bērnu ieņem jauni vecāki, kuri dažādu iemeslu dēļ tam vēl nav gatavi. Jaunatne vēl nav nobriedusi, lai uzņemtos tādas pieaugu šo lomas pildīšanu kā dzīve laulībā un vecāku pienākumi.
Seksuālajai kopdzīvei kā laulāto īpašai mīlestības zīmei ir sevišķa vieta laulībā. Tā ir “divu cilvēku vienības zīme”, kas paredz pilnīgu fizisku, psihisku un garīgu vie-notību. Šī vienotība ir nevis kaut kas īslaicīgs, bet gan nemainīga, uzticīga visas dzīves derība. Seksuālā kopdzīve kā cilvēciska vērtība daudzās kultūrās tiek sargāta ar dažādiem aizliegumiem, un to ievērošana dod daudz labuma kā pašam cilvēkam, tā arī visai sabiedrībai.
Kad Tev bija tikai daži gadi, Tu noteikti juti vecāku mīlestību un rūpes un droši vien, kā jau katrs bērns, uzskatīji viņus par neapstrīdamu autoritāti. Caur viņiem Tu ieradies pasaulē, kurā dzīvo, un viņi pakāpeniski Tev visu mācīja. Viņi atklāja Tev dzīves patiesības, un audzināja, cik vien labi prata. Tu, savukārt, redzēji, ka viņi vēl Tev labu un tāpēc Tevi nepievils. Jo lielāks Tu augi, jo vairāk audzinātāju bija Tev apkārt. Un tie vairs nebija tikai Tavi vecāki vai draugi, bet arī grāmatu autori, avīžu redaktori, filmu režisori, arī nejauši sastapti ļaudis. Gan baznīcā, gan skolā, gan mājās dzirdot, ka Patiesība ir tikai viena, un cilvēka uzdevums ir aizvien vairāk to atklāt, Tev pat prātā nebija nācis, ka var būt cilvēki, kuri no Patiesības izkrop ļošanas gūst sev labumu. Tavs skaidrais skatījums uz pasauli pirmoreiz tika saduļ ķots, kad Tu draugu vidū ieraudzīji, ka viens spēj otram tīšām nodarīt sāpes vai kaut kā ieriebt. Tu noteikti juties nelāgi, kad kādu dienu viens no Taviem draugiem iedeva tev disketi ar vīrusu, kurš sabojāja svarīgu informāciju Tavā datorā. Tāpat Tu juties, kad nopirki divriteni ar kādu slēptu vainu. Tu nevarēji saprast, kādēļ daudzi cilvēki vēlas vairāk ņemt nekā dot. Vērojot pieaugušo uzvedību, (dažreiz tās bija tā saucamās publiski pazīstamās personas), Tu sāki domāt, kā var kaut ko iegūt, ja otram nodara sāpes vai maina savas domas atkarībā no situācijas. Sastopo ties ar šiem un līdzīgiem gadīju miem, Tu pārliecinājies, ka ir cilvēki, ku riem nemaz nav svarīgi atklāt Patiesību un kuru iz teiktie viedokļi, pat attiecībā uz vienu un to pašu jautājumu, var būt dia metrāli pretēji. Kad patiesības vietā stā jas, piemēram, pašlabums, savtība, izta pība, pakļauša nās vairākumam u.c., bez tam viedokļi var būt tik dažādi, kā “klusā telefona” spēlē. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka, dzirdot no dažādām pusēm tik atšķirīgu informāciju par sevi, Tu jūti nepie ciešamību izkris talizēt viedokli pats un saprast, kāda tad galu galā ir tā patiesība. Es ceru, – tas, par ko runāsim šajā nodaļā attiecībā uz seksuālās kopdzīves sākšanu laulī bā no biomedicīniskā, morālā un psiholo ģiskā viedokļa, noderēs kā pretspars tam, ko tik bieži mūsdienu laikrakstos sauc par sek suālo brīvību.

Biomedicīniskie argumenti
No bioloģiskā viedokļa raugoties, katrs organisms ir dažādu baktēriju pārnēsā tājs. Seksuālā kontaktā vīrietis un sieviete sastop arī otra atšķirīgo bakteriālo pasau li. Tikai vīra un sievas kopdzīvē tā ir divu bakteriālu pasauļu satikšanās, kas savas īpatnējās biocenozes (kopuma) dēļ “pie rod” pie otra, un nerada nekādus draudus. Daudzinā tās brīvās seksuālās attiecības rada briesmas cilvēkiem tieši baktēriju sajaukša nās dēļ. Gadās, ka sievietēm, kuras dzīvo izlaidīgu seksuālo dzīvi, rodas tā sauktā “naidīgā gļotāda”. Viņas maksts izdalītā gļotāda iznīcina ne tikai kaitīgās baktē rijas, bet arī olšūnas, kas savukārt var novest pie neauglības.
Laulāto cilvēku seksuālā kopdzīve, pa teicoties viņu pilnīgam dzimumnobriedu mam, nerada draudus veselībai, kā tas ir pusaudžu vidū, kuri uzsāk pāragru sek suālo kopdzīvi.
Uzticīgs vīrs, kas dzīvo kopā ar uzticīgu sievu, nav spējīgs seksuālā kontakta vei dā nodot otram slimības izraisošus mik ro organismus. Ar laulību iegrožota sek suā lā kopdzīve blakus pilnīgai seksuālai at turībai, ko ievēro vientuļi un celibāta zvē restus devuši cilvēki, ir vislabākais no drošinājums pret dzimumkontaktu ceļā iegūstamo AIDS.
Seksuālā kopdzīve laulībā rada arī la bus apstākļus piedzimušajiem bērniem, kuriem ir tiesības dzīvot drošībā un būt ne tikai mātes, bet arī tēva, t. i. abu mīlošo vecāku gaidītiem.

Psiholoģiskie argumenti
Laulāto kopdzīve dod iespēju arī pie dzīvot ātrāku un netraucētu savas perso nības un īpaši mīlētspējas attīstību. “Sek suālās klusēšanas laiks” pirms laulībām ir laiks, kad saderinātie nobriest kļūt par dāvanu viens otram. Tā ir iespēja abpu sēji labāk iepazīt otru, pārliecināties par pareizo izvēli, nostiprināt cieņu pret pre tējo dzimumu. Māka apvaldīt fragmentāru seksuālo impulsu apmierināšanas tiek smi pirms laulībām liecina par spēju val dīt pār saviem impulsiem nevis tiem pa doties. Tāds cilvēks nav kā lapa, kuru šurpu turpu mētā vājību vēji. Viņš ir kungs pār sevi un savu seksuālo uzvedību. Viņš valda pār savu seksualitāti, nevis ļauj, lai tā valdītu pār viņu. Seksuālā atturēšanās pirms laulībām iemāca atbildību par dzi mumdzīvi nākotnē. Tāds cilvēks spēj lau lātajam draugam izrādīt mīlestību dau dzos citos veidos, ne tikai dzimumakta ceļā. Viņš nepārstāj mīlēt laulāto draugu laikā, kad dzimumdzīve nav iespējama (piem, pēcdzemdību laikā, izbraucienos, slimībā). Neizjūtot beziebildumu kopdzī ves spiedienu (kādu izrāda neapvaldīti impulsi) un redzot savstarpējās seksua litātes saites būtību laulībā, viņš nepa dodas sānsoļu kārdinājumiem, lai cik stip-ri tie arī nebūtu.
Atturības ievērošana saderināšanas laikā ir mācību stunda jūtu harmonizēša nai ar dzimstošām seksuālām vēlmēm, – tā ir radoša, īpaši šim pārim raksturīgas un daudzkrāsainas mozaīkas veidošana. Ķermeņa seksuālajai balsij, pirms tā kļūst par valodu, ar ko cilvēki pasaka otram savas vēlmes, jābūt pareizi veidotai. Cil vēka runā var būt gan patiesība, gan meli, tā var būt kā skaista poēzija, bet var būt arī muļķīga muldēšana. Ir svarīgi, lai tava ķermeņa valoda būtu mīlestības valoda, lai tā būtu skaista, nevis muļķīga. Ir vaja dzīga sagatavošanās, lai varētu runāt fas cinējoši skaistajā un grūtajā ķermeņa va lodā. Seksuālā klusuma laiks pirms lau lībām ir pēdējais cilvēka seksualitātes no briešanas posms. Mēģinājums paātrināt šo nobriešanu ar seksuālu iniciatīvu ir lemts neveiksmei jau no paša sākuma, jo veicina kaut kā neatgūstama pazaudē šanu, padara cilvēku nabagāku un traucē savstarpējām attiecībām.
Seksuālajai kopdzīvei kā laulāto īpašai mīlestības zīmei ir sevišķa vieta laulībā. Tā ir “divu cilvēku vienības zīme”, kas paredz pilnīgu fizisku, psihisku un garīgu vienotību. Šī vienotība ir nevis kaut kas īslaicīgs, bet gan nemainīga, uzticīga visas dzīves derība. Seksuālā kopdzīve kā cilvēciska vērtība daudzās kultūrās tiek sargāta ar dažādiem aizliegumiem, un to ievērošana dod daudz labuma kā pašam cilvēkam, tā arī visai sabiedrībai.
Apelsīns var nogatavoties tikai saules staros, nesteidzīgi veidojot savu gar šas bagātību. To var noraut arī ātrāk un ar ķīmisku vielu palīdzību paātrināt tā no gatavošanos. Abi būs gatavi. Ar aci tos būs grūti atšķirt, bet šī nogatavošanās taču nebūs vienāda! Pāragri nogatavota apelsīna garša ir jauka, tomēr ar jūtamu rūgtuma piegaršu. To nekas nevar dabūt prom. Līdzīgi ir ar cilvēka seksualitātes nobriešanu jaunavības laikā. Saīsinot šo laiku, cilvēks ieies seksuālās aktivitātes fāzē, bet ļoti bieži tam līdzi nāks šī rūgtu ma piegarša.
Seksuālo attiecību intensīvās izjūtas neatgriežami padzen jaunavības laika vienkāršību, jūtīgumu un tiešumu. Tomēr šīs vērtības var tikt ienestas laulībā kā nenovērtējamas dāvanas. Uzticības sa glabāšana pret nākamo vīru vai sievu pie rāda, ka viņš vai viņa nav vieni no dau dziem, bet ir vienīgie un neatkārtojamie, un laulāto akta šķīstība ir tam pierādījums.
Tikai laulāto kopība rada īstos apstāk ļus, lai varētu savstarpēji mācīties mīlēt un dzīvot kopā. Atsevišķs seksuālais akts nav savstarpējas pielāgošanās posms, jo seksuālās mīlestības skaistums ir māksla, ko laulātie pilnveido daudzu ga du laikā.
Seksuālās kopdzīves mēģinājums, lai “labāk iepazītos”, liecina par puiša vai meitenes mīlestības trūkumu. Otra persona (it kā mīlētā) tiek uztverta kā lieta, kā “pieejama prece”.
Bieži vien var dzirdēt argumentu, ka mēs dzīvojam kopā pirms laulībām tāpēc, ka mīlam viens otru”. Tomēr ne jau katras mīlestības izpausme ir seksuālā kopdzī ve. Ir brāļu un māsu, vecāku un bērnu, arī dzimtenes mīlestība. Tāpat saderināša nās laiks neattaisno seksuālu kopdzīvi. Tā ir tikai laulāto mīlestības zīme. Nevajag apšaubīt šīs mīlestības esamību, bet jā apzinās, ka tās izrādīšanas veidi dažādos laika posmos ir dažādi. Ja jau seksuālā kopdzīve ir autentiskas mīlestības zīme, tai jāpakļaujas neapstrīdamām prasī bām: kopā būšana visas dzīves laikā, fiziska un psihiska tuvība un uzticība, kas dod iespēju justies droši, godīgums pret otru, smalkjūtība un savstarpēja cieņa, neatkārtojamības sajūta, ko dod veltī šanās otram un viņa labumam. Visu šo īpašību īstenošana ir iespējama vienīgi laulībā. Šinī gadījumā kopdzīve it kā pilda divas funkcijas – izrāda mīlestību un to arī stiprina. Seksuālā kopdzīve ir iespē jama, pateicoties ķermenim, bet neapro bežojas tikai ar to. Laulāto mīlestība veido siržu, miesas un dvēseļu vienotību.

Morālie argumenti
Reliģiskā nozīmē laulāto dzīve ir sak ramenta un nesaraujamas derības zīme, līdzīgi kā Kristum un Baznīcai. Paraugs laulāto vienotībai ir Svētā Trīsvienība. Tik pilnīga, intīma un dziļa vienība, kāda ir laulība, prasa īpašu, atšķirīgu zīmi, kas ir seksuālā tuvība. Ja tā ir mīlestības ap liecinājums, tad tuvina Dievam. Seksuālo vēlmju piepildīšana un kopdzīve bez sak ramentālas derības ir svētzādzība un ne šķīstība, tātad grēki, kuri tik bieži tiek pieminēti Sv.Rakstos. To nevar nepiemi nēt, jo tomēr daudzi mūsdienu jaunieši atzīst sevi par kristiešiem. Kā Baznīcas locekļiem tiem jāievēro tās priekšraksti un saistošās morāles normas. Viņiem ir jāpadziļina zināšanas par šīm normām, lai nekristu kārdinājumā dot priekšroku “brīvajai mīlestībai”, kura īstenībā iedzen nebrīvē.
Psihologs M.Grabovskis uzskata: “Ne vainību var pazaudēt, bet atgūt nevar. Tās nozīmi bieži vien atklāj tikai pēc tās zau dēšanas. Zaudējuma sajūtas izpausme ir ilgas pēc tās, taču ilgas ir veltīgas, jo atgūt to nevar. Tūkstoši jaunavības zau dēšanas aprakstu un nožēlas veidu lie cina, cik ļoti vienādi tas notiek, bet cik dārgi jāmaksā par muļķību un naivumu. Jo no apdāvinātā vienā mirklī var kļūt par aplaupīto.”
Tādēļ ir vērts vēl un vēlreiz atkārtot, ka nevainība kā fizisks, psihisks un garīgs meitenes un zēna stāvoklis līdz pirmajam dzimumaktam ir vērtība, kura jāsargā! Bet lai to spētu, jābūt stipram, nelokāmam, par spīti apsmieklam un nonievāšanai. Ikdienas dzīvē mēs bieži vien lietojam dažādas zīmes, kas izrāda mūsu laipnību, labvēlību vai cieņu pret satiktajiem cil vēkiem. Tās ir, piem., smaids, skūpsts, rokas spiediens. Kādu zīmi izvēlēties, – tas ir atkarīgs no mums pašiem un no tā, kādā veidā mēs esam saistīti ar konkrēto personu.
Ja seksuālo tuvību mēs uzskatām par īpašu laulāto mīlestības zīmi, mums vēl paliek daudz dažādu garīgās tuvības pierādījumu pirmslaulību periodā. Un ir būtiski apzināties un prast atšķirt, kuram brīdim, kura zīme ir īstā. Pāragra seksuālās dzīves uzsākšana atstāj jaunos cilvēkus bez aizraujošiem pārdzīvoju miem, kuri izpaužas tikko manāmos mājienos un zīmēs. Viņi neizjutīs tos de likātos, bet dziļos pārdzīvojumus, kurus dāvā kaut vai vienkārša roku turēšana, sēdēšana blakus, ieklausīšanās mīļās balss skaņā. Tiešām žēl to visu nepiedzīvot, pie liekot punktu smal-kajai izjūtu pasaulei padsmit gadu vecumā.
Psihologu kabinetos var bieži sastapt laulātos pārus, kuri saderināšanās laikā tā arī nav iemācījušies izrādīt mīlestību citādi kā tikai ar dzimumaktu. Tagad viņi jūtas tik nabadzīgi un iztukšoti! Tikai pēc vairākiem gadiem iespējams skaidri saredzēt, ko viņi paši sev nodarījuši. Tāpēc kopā ar M.Grabovski viņi droši vien vēlētos katram jaunietim sacīt: “Draugs, nesteidzies! Gan Tu piedzīvosi daudz jauku un neprātīgu mīlas nakšu, bet reti kura no tām līdzināsies tam brīdim, kad tu satraukts pirmo reizi pasniedzi meitenei vijolīšu pušķi un sajuti siltumu sirdī, ko izraisīja viņas smaids!
Pirmās mīlestības skaistums un neaprakstāmā vērtība, kas izpaudās smaidā, rokas spiedienā, pirmajā nedrošajā skūpstā, patiešām nav aizstājama. Ļauj tam notikt! Nesabojā to!”
Cilvēka lielākā vēlme ir mīlēt un būt mīlētam. Tas ir arī katra cilvēka dzīves svarīgākais aicinājums. Mīlestības realizēšanas formas un tās lielums ir personības brieduma pārbaude. Nekas, patiešām nekas, izņemot mīlestību, nav dzīvības vērts. To vajag pareizi izprast un nemitīgi attīrīt no visa nevajadzīgā.
“Mīlēties, make love, faire l’amoure” – šo apzīmējumu jēga mūsdienās ir banalizēta. Ar to tiek saprasta vien seksuālās baudas gūšana. Izkropļoto mīlestības veidu cilvēkiem uzspiež hedonistisko reklāmu ideoloģija, komerciālas pornofilmas, jauniešu laikraksti. Rodas jautājums, vai mūsdienu cilvēks zina un saprot, kas ir patiesa mīlestība, cik daudz viņš to spēj piedzīvot pats un cik var dāvāt otram. Mīlestība neapšaubāmi ir kas vairāk nekā “divi kaili cilvēki gultā”!

Patiesa mīlestība
Mīlestība, saskaņā ar psihologu dotajām definīcijām, tā ir pozitīva attieksme pret otru cilvēku. Tā ir brīva un apzināta izvēle, emocionāla iesaistīšanās un konkrēta darbība otra labā. Lai gan tā tiek pielīdzināta arī pērlēm un dārgakmeņiem, tomēr ir atšķirīga, jo “visdārgākais, visdižciltīgākais” no dārgakmeņiem ir tas, kurš spēj citus sagriezt, sasmalcināt, kurš ir “stiprāks” par tiem. Mīloša sirds tomēr drīzāk ļausies savainoties nekā savainos citus. Mīlestība atšķirībā no iemīlēšanās nav pārejošas jūtas. Brīvas gribas diktēta un vadīta, tā ir izturīga un neatkārtojama. Patiesa mīlestība “visu izturēs un pārdzīvos”. Kā Fenikss, kas nepārtraukti atdzimst no sava egoisma pelniem un “iziet no sevis, lai satiktu otru cilvēku”. Kā grauds, kurš pats mirst, bet dod labus augļus. Mīlestība nepārtraukti visus savus spēkus velta tam, lai darītu laimīgus citus, tā spēj smaidīt sāpēs, jo labi zina, ka “augt un ziedēt bez sāpēm” nav iespējams. Tā vēlas dot ko labu un pretī negaida ko īpašu, bet cenšas izmantot katru brīdi, lai pakalpotu, mierinātu, dāvātu smaidu, labu vārdu, palīdzību, lai par saviem atzītu arī visus otra cilvēka sapņus, ilgas un skumjas.

Mīlestība un atbildība
Mīlestība vienmēr saistās ar atbildību un cieņu attiecībā uz otru cilvēku. Ja meitene mīlēs puisi, viņa rūpēsies par to, lai lieki viņu neuzbudinātu, būs smalkjūtīga un maiga, lai viņu mīlestība nepārtaptu iekārē un izlaidībā. Puiša mīlestība uz meiteni, savukārt, nozīmē rūpes, džentlmeniskumu un pozitīva kautrīguma robežas nepārkāpšanu.

Mīlestības veidi
Mīlestība ir ne tikai Eros, bet arī Agape un Caritas. Tas ir mūsu ikdienas pārbau dījums attiecībā uz Dievu un tuvāko:
pret slimiem un pamestiem;
pret cietumniekiem un badacietējiem;
pret darba kolēģiem un kaimiņiem;
pret salstošiem un tiem, kas gaida ģimenes siltumu;
pret tiem, kurus redzam pirmo reizi vai kuriem steigā paejam garām;
pret māti un tēvu, vīru, sievu, bērnu, sievas (vīra) māti;
pret pastnieku, ārstu un skolotāju;
pret puisi, meiteni un draugiem;
pret Baznīcu, Tēvzemi un visu pasauli..

Vairāk nekā iekāre un bauda
Mīlestība ir vairāk nekā iekāre, lai gan katrs no mums ilgojas pēc mīļotā cilvēka tuvuma. Mīlestība nekoncentrējas uz ņem šanu, bet ilgojas dot. Tai nepietiek ar aiz stājēju – fizioloģisko prasību apmierinā šanu. Mīlestība savu piepildījumu gūst jūtu dzīvē un gara sfērās. Tā pretojas cilvēka “instrumentalizācijai”, cilvēka kā lietas uztveršanai. Tā tiecas pēc dzīves kopie nas un kā īpašu iespēju uztver sevis rea lizēšanu kalpošanā otram.
Mīlestība ir kas vairāk nekā bauda, jo, tieši pateicoties mīlestībai, mēs esam spē jīgi izturēt grūtības, kas prasa spēku un atteikšanos, pašaizliedzību un upurēša nos. Tādēļ laulātie apsola viens otram mīlestību “priekos un bēdās, veselībā un slimībā,” lai kopā varētu būt visās dzīves situācijās, sniedzot abpusēju atbalstu.
Mīlestības paraugs
Kristīgi cilvēki spēku mīlēt smeļ no Kristus Krusta. Kristiešiem vislielākais Mīles tības piemērs ir Tas, “kurš iemīlēja līdz galam”, neatkāpās un upurēja savu dzīvību “par saviem draugiem”. Patiesa mīlestība ir nemirstīga, lielāka pat par cerību un ticību. Tā ieved mūžības vārtos un aicina visam “uzspiest tās zīmogu”, jo tikai tad tā saglabāsies.

“Pienāk laiks, kad tu
ne pēc kā vairs neilgojies:
ne lūpu, ne smaida,
ne mīlas apskāviena,
ne vīra elpas klātbūtnes.
Tev pietiek ar to, ka Viņš ir”
(Antuāns de Sent Ekziperī)

Visiem cilvēkiem ir nepieciešama mīlestība, pat ja viņiem nav laika to apzināties, vai arī viņi cenšas par katru cenu apklusināt sevī šīs dabiskās alkas. Bet cik gan cilvēku ir gatavi mīlēt otru? Cik daudz cilvēku zina, ka otra mīlēšana ir saistīta ar zināšanām par to, kas tieši otram ir labs, un tā realizēšana konkrētā darbībā. Cik daudz ir to vecāku un skolotāju, kuri ir gatavi audzināt jauno paaudzi mīlestībā?
Cik daudz ir tādu pieaugušo, kuri rūpējas par savu izaugsmi šajā jomā?
Cilvēkam mīlestība ir nepieciešama kā dienišķā maize. Tomēr daudzi ar to dalās tikai lielos svētkos, bet ir arī tādi, kas to nesaņem vai nedod nemaz. Pie kuriem lai pieskaitām sevi? Vai mēs veidojam labas gribas īstenošanos no paaudzes paaudzē, vai, atmaksājot ļaunu ar ļaunu, palielinām mīlestības trūkumu pasaulē?
Katram no mums ir jāizaug līdz uzdevumiem, kurus no mums prasa dzīve. Bieži ir jāizvēlas grūts labums un mīlestība, kas maksā daudz spēka. Tomēr mēs nevaram augt mīlestībā, nepieliekot nekādas pūles. Tas būtu līdzvērtīgi sevis un sava cilvēciskuma aizliegšanai. Savas cilvēcības pasargāšana un visdziļākās vajadzības apmierināšana ir saistīta ar mīlestības nešanu pasaulei. Patiesa mīlestība aizdzen visas bailes un nedara otram pāri. Tā aizsargā un ārstē. Tā nes līdzi mieru un labumu. Tā ir tīra, pakalpīga, klusa, uzticīga, pazemīga. Tikai mīlestības pilna dzīve ir cilvēka cienīga.

Uršula Dudziaka, psiholoģijas doktore
No poļu val. tulk. Māris Augškalns